Pēta, vai varam piepildīt pārtikas grozu ar Bauskas novadā izaudzēto

Pārtikas pašpietiekamība, lauksaimniecības produktu ražotāju izaicinājumi, kā arī vietējās produkcijas apjoma palielināšana publiskajos iepirkumos un iedzīvotāju patēriņā bija galvenās tēmas biedrības «Bauskas rajona lauku partnerība» organizētajā diskusijā.

Saruna notika 5. martā; dalībniekiem bija gan pozitīvi stāsti par veiksmīgu sadarbību, gan rūgtas pašu pieredzes atziņas.

Biedrības valdes priekšsēdētāja Jolanta Kalinka norādīja, ka šīs tikšanās un pārējo ieplānoto projekta «Ceļā uz pašpietiekamu teritoriju» pasākumu mērķis ir apzināt reģiona pārtikas resursus, veicināt īso piegādes ķēžu attīstību un sadarbību starp vietējiem ražotājiem. Pašpietiekamības pētījums savukārt ļaus apzināt, ko un cik daudz paši novadā faktiski izaudzējam.

J. Kalinka arī atgādināja pirmajā tematiskajā diskusijā noskaidrotos šķēršļus, kāpēc vietējie lauksaimniecības produkcijas ražotāji ne vienmēr aktīvi piedalās publiskajos iepirkumos. Viņus kavējot sarežģītā loģistika, grūtības aizpildīt iepirkumu dokumentāciju, kopējais birokrātijas slogs un tas, ka nevar nodrošināt prasīto produktu apjomu. Minēta arī negodīga ēdinātāju rīcība, iepirkumu dokumentācijā uzrādot sadarbības saimniecības, bet realitātē no tām neko neiepērkot. Kā priekšlikumi šo problēmu risināšanai piedāvāta vietējo lauksaimnieku kooperatīvu vai biedrību veidošana, novada lauksaimniecības produkcijas ražotāju tikšanās ar pašvaldības pārstāvjiem.

Izsekojamībai jābūt no lauka līdz galdam

Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis, atklājot diskusiju, norādīja, ka lauksaimniecība Bauskas novadā un Zemgalē kopumā raksturojama kā globālās pārtikas sistēmas sastāvdaļa, kas baro pasauli, taču maz saražo vietējam patēriņam. Latvijā vispār izveidojusies paradoksāla situācija – it kā esam lieli spēlētāji pārtikas ražošanā, bet pašpatēriņam tuvu 70% ievedam un esam kļuvuši ļoti atkarīgi no importa, līdz ar to mums ļoti jādomā par vietējās pārtikas sistēmas stiprināšanu.

Viņš arī pastāstīja, ka pirms septiņiem gadiem, lai saulītē celtu mājražotājus, LLKC izveidoja katalogu «Novada garša». Tagad tajā ir vairāk nekā 900 uzņēmumu. Kovidlaikā «Novada garša» esot piedzīvojusi sprādzienveida popularitāti, jo cilvēki aktīvi meklēja iespējas iegādāties produktus pa tiešo no zemniekiem. Tomēr M. Cimermanis atzīst, ka šādā vienkārša e-kataloga veidolā diezin vai «Novada garšai» ir nākotne. Tāpēc līdztekus radīts arī e-tirgus, kur var iegādāties vietējo mazo ražotāju produktus. Tāpat tiekot domāts, kā attīstīties tālāk.

M. Cimermanis uzsvēra, ka mainījusies arī situācija ar ēdināšanu pašvaldību iestādēs, jo dati liecinot, ka 80% gadījumu pašvaldības nevis iepērk produktus, bet gan ēdinātāja pakalpojumus. Tas ļoti sarežģī produktu izsekojamību. Taču tā būtu jānodrošina no lauka līdz galdam, jo ir arī lauksaimnieki, kas tirgo lielus apjomus, bet saimniecībā atbilstošu platību nemaz nav.

Publiskajos iepirkumos trūkst kontroles

Par savu ilggadējo pieredzi, piedaloties publiskajos iepirkumos, pastāstīja Skaistkalnes zemnieku saimniecības «Baltiņi» pārstāve Irina Pētersone. Saimniecība strādā jau 30 gadus, bet iepirkumos piedalās aptuveni 15. Kā atzīst Irina Pētersone, agrāk skolu apgāde ar dārzeņiem esot bijusi vienkārša: no virtuves pa tiešo zvanīja un lūdza, lai atved produkciju. Tagad apvienotus un apjomīgus iepirkumus veic pašvaldības, pieprasot piegādāt arī to, ko Latvijā nav iespējams izaudzēt visu gadu, piemēram, gurķus un papriku ziemas periodā. I. Pētersone atzīmēja, ka skolu ēdienkartēs Latvijai raksturīgā sezonalitāte nav ņemta vērā, līdz ar to vietējie ražotāji nevar piegādāt iepirkumus pilnā apjomā.

Piedalīties elektroniskajos iepirkumos un sagatavot nepieciešamo dokumentāciju gan kopumā esot vienkārši. Lauksaimnieces novērojums – iepirkumu dokumentācija piegādātājiem parasti ir aizpildīta pareizi, un viss teorētiski izskatās skaisti, taču kontroles trūkuma dēļ reālajā dzīvē ne vienmēr viss solītais tiek piegādāts. Skolu darbiniekiem nav resursu, lai pārbaudītu, vai patiešām atvesta dokumentos norādītā vietējā produkcija, nevis importa dārzeņi. I. Pētersone rosina pastiprināt kontroli, piemēram, varbūt ar noteiktu regularitāti var apzināt lauksaimniekus, vai tiešām no viņiem produkcija tiek iepirkta. Pašlaik lielie piegādātāji var piedalīties iepirkumos, uzrādot arī pagājušā gadsimta 90. gados parakstītas vienošanās ar lauksaimniekiem, kuras tikpat labi var jau sen nebūt spēkā.

Lai izpildītu zaļā publiskā iepirkuma kritērijus, dokumentos piegādātāji sola «Zaļās karotītes» kartupeļus par noteiktu summu kilogramā, bet paši nemaz nav gatavi zemniekiem maksāt atbilstošu cenu un tā vietā piegādā lētākus importētos kartupeļus, tā apkrāpjot galasaņēmēju. Arī šo aspektu, kā norāda I. Pētersone, neviens nekontrolē.

Pozitīvs sadarbības piemērs no Vidzemes

Lai mazie lauksaimnieki varētu veiksmīgāk realizēt savu produkciju, tajā skaitā piedalīties valsts un pašvaldību iepirkumos, bez sadarbības neiztikt. Taču ar tās veidošanu Latvijā ne vienmēr sekmējas. Ar pozitīvu pieredzi no Vidzemes puses diskusijā dalījās bioloģisko lauksaimnieku kooperatīvās sabiedrības «Ekoloģisks.lv» valdes loceklis Raitis Rodiņš. Viņš pastāstīja, ka kooperatīvs kopīgi izveidojis tirdzniecības stendu, kur tādējādi var piedāvāt plašāku produkcijas klāstu, kā arī dalīt izmaksas, piemēram, pārdevēja algošanai. Kopīgi tiek organizēta arī izbraukumu tirdzniecība. Apvienojot spēkus, kooperatīvs spēj nodrošināt piegādes arī skolām. Kooperatīvam ir savas noliktavas, loģistika.

R. Rodiņš aicināja latviešus mest pie malas viensētnieku garu un kooperēties. Mazajam zemniekam viss jādara pašam – jāražo, jātirgo, jāreklamē, jānodrošina loģistika; kopā to izdarīt noteikti ir vieglāk – tā norādīja kooperatīva pārstāvis. Arī viņš atzīmēja, ka nereti iepirkumos bioloģisko produktu piegādes minētas tikai uz papīra, patiesībā no audzētājiem nekas netiek iepirkts, tāpēc kontrole būtu ļoti svarīga. R. Rodiņš minēja kādas Siguldas skolas piemēru, kur iepērk tikai bioloģiski sertificētus produktus. «Ekoloģisks. lv» kā kooperatīvs savukārt nāk pretim, visu gadu nodrošinot nemainīgu cenu, kas ir izdevīgi un motivējoši ēdinātājam.

Platforma, kas saved kopā lauksaimniekus, ražotājus un ēdinātājus

Pētniece un bioloģiskās lauksaimniecības pārstrādes uzņēmuma saimniece Rēzeknes pusē Lienīte Litavniece iepazīstināja ar interneta platformu «Atver-B2B». Ideja par tās radīšanu L. Litavniecei radusies, kad viņas ražošanas uzņēmums saskārās ar izejvielu trūkumu. Vēlme bija iegādāties Latvijā, tuvākajā apkārtnē, izaudzēto, taču arī mazā valstī var būt liels informācijas trūkums. Platforma ir centiens savest kopā trīs ieinteresētās puses – lauksaimniecības produktu pārstrādātājus, ēdināšanas uzņēmumus un lauksaimniekus.

Pašlaik sistēma ir bez maksas. Minēto trīs pušu pārstāvji var tajā ievietot informāciju par sevi, taču platformas uzturētāji pārliecinās, vai tiešām, piemēram, konkrētais lauksaimnieks nodarbojas ar lauksaimniecisko darbību, nevis ir tikai uzpircējs.

Platformā patlaban vairāk informācijas no Latgales reģiona, taču ir pievienojušies arī uzņēmumi no Pierīgas un Vidzemes.

Plānos arī valsts atbalsts

Īso pārtikas ķēžu sekmēšanai uzmanība nu pievērsta arī valsts līmenī. Kā diskusijā pastāstīja Zemkopības ministrijas vecākā eksperte Andra Karlsone, tagad top jauns atbalsta pasākums «Sadarbība pārtikas īso piegāžu ķēžu darbības veicināšanai un piedāvājuma nodrošināšanai», kura plānotais kopīgais finansējums ir 16 miljoni eiro. Atbalstu varēs saņemt sadarbības grupas projektiem «Pārtikas īso piegāžu ķēžu darbības veicināšanai» un «Produktu virzībai tirgū».

Pirmā aktivitāte mērķēta uz to, lai lauksaimnieki, apvienojot spēkus, kopīgi veidotu nepieciešamo infrastruktūru pirmapstrādei, iepakošanai, uzglabāšanai, loģistikai u. tml. Ražošanai gan nevarēs saņemt atbalstu. Savukārt sekmīgākai produktu virzībai tirgū sadarbības grupas varēs pretendēt uz finansējumu, piemēram, jaunu tūrisma produktu izstrādei, dalībai izstādēs, reklāmas aktivitātēm u. c. Plānots, ka pirmie projektu konkursi tiks izsludināti jau šā gada nogalē un turpināsies vairākus gadus. Iecerēts atbalstīt kopumā apmēram 100 sadarbības grupu iniciatīvas.

Kartupeļu, sīpolu un kāpostu pietiks, bet bioloģisko produktu – gan ne

To, kāds ir Bauskas novada pārtikas pašnodrošinājums, izzina pētnieces Agnese Hauka un Lāsma Aļeksējeva. Pētījums vēl tikai iesākumā, taču pirmie secinājumi jau ir. Lauksaimniecības zemes mūsu novadā ir gana, tā aizņem aptuveni pusi novada teritorijas jeb vairāk nekā 110 tūkstošus hektāru. Turklāt augsne ir pietiekami auglīga, lai teorētiski varētu izaudzēt dažādas kultūras. Pašlaik gan galvenokārt izaudzējam graudaugus un proteīnaugus, ko tiešā veidā iedzīvotāju pārtikas grozā neieliksi. Tomēr arī dārzeņu piedāvājums ir visai bagātīgs. Ievērojami vairāk, nekā mums pašpatēriņam novadā vajadzētu, ievācam četrus dārzeņu veidus: kartupeļus, kāpostus, sīpolus un burkānus. No augļiem mēs spētu sevi pietiekamā daudzumā apgādāt ar āboliem.

Te gan jāpiebilst, ka arī mazdārziņos izaug krietni daudz ēdamā, taču par to ražām dati netiek apkopoti.

Problemātiski Bauskas novadam būtu nodrošināt bioloģiski izaudzētos produktus. Tikai aptuveni 5000 hektāros aug bioloģiskā produkcija – ļoti maz dārzeņu, nedaudz vairāk ogu un augļu. Lielākās platībās aug smiltsērkšķi, upenes un ābeles.

Interesanti, ka pēc datiem izaudzējam iespaidīgas diļļu platības – vairāk nekā 100 hektāru.

Kā atzina pētniece A. Hauka, iegūtie dati var palīdzēt saprast, kā tālāk attīstīt vietējo tirgu. Parasti par produktu pašpietiekamību tiek runāts Latvijas mērogā, bet, kad vietējā līmenī pieņemami lēmumi, datu par konkrēto teritoriju nav.

A. Hauka piebilda – tas, ka produktus novadā izaudzējam, gan nenozīmē, ka ražotāji tos gatavi šeit arī tirgot. Līdzīga situācija ir arī ar publiskajiem iepirkumiem. Pašvaldības iepirkumu speciālisti nepieciešamības gadījumā varētu lielos iepirkumus, par kuru izpildi dzirdētas lauksaimnieku sūdzības, sadalīt mazākās lotēs, pieskaņojot tās vietējās produkcijas specifikai. Taču aktuāls ir jautājums – vai vietējie zemnieki vispār vēlas piedalīties iepirkumos. Arī diskusijas gaitā izskanēja priekšlikums no kāda uzņēmēja, lai pašvaldība atvēlē vietējiem lauksaimniecības produkcijas ražotājiem tirdzniecības vietu Bauskas pilsētā. Klātesošais novada domes priekšsēdētājs Aivars Okmanis pauda gatavību šādu iniciatīvu atbalstīt, taču bažas esot, vai būs pietiekams skaits pastāvīgu tirgoties gribētāju.

Pārtikas pašpietiekamība tiks analizēta arī pagastu griezumā, tāpat tiks pētīts mājlopu skaits novadā, kā arī bioloģiskie pārstrādātāji un mājražotāji.