Ražīga lielogu dzērveņu sezona Vecumnieku pusē

Lielogu dzērveņu jeb, kā vēl tās mēdz dēvēt, dižbrūkleņu sezona nepilnos sešos SIA «O.G.A.» hektāros nupat kā finišē. «Bauskas Dzīve» vēl paspēj novērtēt vēlīnākās un ražīgākās vietējās šķirnes ‘Tīna’ sarkanās un tik glītās ogu krelles. Arī sastaptie pašlasītāji gandarīti – pusstundā izdevies salasīt spaini.

Uzņēmuma pārstāvis Kārlis Sproģis apstiprina, ka šis gads tiešām bijis devīgs. Tas ļaujot cerēt, ka sezona tiks noslēgta ar aptuveni 30 tonnām sārto ogu. Viņa minējums dāsnajai ražai – pērn dzērveņu krūmiņi maija salnās nosaluši, tad nu šogad uz viena kātiņa bijuši pat divi ražojošie vertikālie dzinumi. Varbūt tā dzērvenes kompensē pērn piedzīvoto ogu iztrūkumu?!

Lauku, kurā pašlaik aug dzērvenes, SIA «O.G.A.» nopirka pirms 14 gadiem. 2011. gadā sāka vērienīgus tīrīšanas darbus, jo visa šī teritorija bija apaugusi ar pamežu. Lielāki un mazāki kociņi, krūmi. Celmos vien izcelti neskaitāmi kubikmetri. Kopumā uzņēmumam pieder 12 ha, no tiem nepilnos sešos pašlaik aug lielogu dzērvenes. Pavisam nelielā nostūrī esot arī neizdevies eksperiments ar brūklenēm, kuras, lai gan zied bagātīgi, ziedus pēc tam nobirdina.

Dzērveņu stādīšana tika sākta 2013. gadā. Tiklīdz kāds zemesgabals tika attīrīts no apauguma, to apstādīja ar dižbrūklenēm. Līdz ar to attīstība notikusi pa posmiem. Tolaik iestādītais joprojām labi aug un ražo. Kārlis atklāj, ka šī kultūra aug līdzīgi kā ābelītes. Ja dzērvenei patīk augšanas apstākļi un tā tiek pienācīgi kopta, tā augs ilgi un pārdzīvos daudzus no mums.

«Ļoti daudzi salīdzina savvaļas dzērvenes ar lielogu dzērvenēm, bet to darīt nevajadzētu, jo tā ir pilnīgi cita oga. Ne velti lielogu dzērvenes vēl mēdz dēvēt par dižbrūklenēm, tomēr arī brūklenes tās nav. Mēs taču nesalīdzinām arbūzu ar kabaci vai plūmi ar ķirsi. Lielogu dzērveņu audzētāju priekšrocība, ka šīs ogas nāk no Ziemeļamerikas, kur to audzēšana ir nopietna industrija, tāpēc šī kultūra, ja tā var teikt, ir izpētīta līdz kaulam, zināmas visas to labās īpašības, audzēšanas nianses,» pastāsta Kārlis.

Pašlaik saimniecība audzē piecas lielogu dzērveņu šķirnes. Sāka ar trīs Ziemeļamerikas lielogu dzērvenēm ‘Ben Lear’, ‘Piligrim’ un ‘Stevens’, kā arī vietējo ‘Kalnciema tumšo’. Stādmateriālu tolaik iegādājās no pieredzējušā dzērveņu audzētāja Andra Anša Špata. 2015. gadā četrotnei pievienojās ‘Tīna’, kuru Nacionālajā botāniskajā dārzā izstrādāja Alfreds Ripa, kas ir arī citu dzērveņu šķirņu «tēvs». Kādā sarunā viņš atzinies, ka ‘Tīna’ esot viņa «mazmeitiņa». Tā patiesi esot ļoti laba šķirne, kura izceļas ar iespaidīgu ražīgumu. Ja, piemēram, no kvadrātmetra ‘Piligrim’ var novākt 2,5 kilogramus, tad ‘Tīnu’ – pat vairāk nekā četrus kilogramus.

Vecākajos laukos stādmateriāls ticis iestrādāts, nevis stādīts. Vispirms kūdra ar kultivatoru «uzputota», tad stīgas sakapā 7–10 cm posmos, tos jau atkal ar kultivatoru iestrādājot augsnē, kuru pēc tam norullē. Dzinumi esot dzīvelīgi, tāpēc labi ieaugas, izmantojot šo metodi. Savukārt ‘Tīnu’ pavairo ar pašu sagatavotajiem spraudeņiem. Tos ņem no horizontālajiem dzinumiem, bet vertikālie briedina ražu.

Katrai šķirnei, izņemot ‘Kalnciema tumšo’, atvēlēti divi lauki. Tos atdala grāvji, kas pildīti ar ūdeni. Kārlis Sproģis skaidro, ka tādā veidā vispirms jau dzērvenēm tiek nodrošināts viens no augšanas pamatnosacījumiem – mitrums. Pieredzējuša audzētāja intuīcijas vadīti, šopavasar jau martā grāvjus esot aiztaisījuši ciet, un tur esošais ūdens ļāvis pārdzīvot sauso vasaru. Laistīšanas sistēma uzņēmumam pagaidām nav, bet nākotnē to plānots ierīkot.

Pēdējo gadu vasaras ar ilgstošiem sausuma periodiem esot izaicinājums dzērvenēm. Visbēdīgākā situācija bijusi 2018. gadā. Pēc nelielās pirmās ražas 2017. gadā bija cerība, ka nupat būs lielais ieskrējiens, taču 2018. gadā bija ārkārtīgi sausa vasara, un raža izpalika. Izaicinošs bijis arī pērnais gads, jo dzērvenes baidās sala. Maija vēlās salnas prasīja savu daļu ražas. Dzērvenēm nepatīk arī pangodiņš. Šis kaitēklis izēd nākamā gada dzinumus. Zvēri īpaši šīs ogas neiekāro, tās vai, precīzāk, to sēkliņas interesē vien noteiktus grauzējus.

Grāvji palīdz nodalīt arī šķirnes, jo katrai ir savs ienākšanās laiks, un tādējādi ir vieglāk saprast, kur ogas jau gatavas lasīšanai. Tāpat tas ir arī kā fizisks šķērslis, ja nu pēkšņi kādā no laukiem izplatītos kāda kaite, pasargājot citus laukus.

Lielogu dzērvenes stāda tikai pavasarī, kad zeme jau atlaidusies. Turklāt Kārlis norāda, ka viņu pieredze rāda – ļoti svarīgas ir Mēness fāzes. Lai labāk ieaugtos un augtu, stādmateriāls jāgatavo un arī jāpaspēj iestādīt augošā Mēnesī. Ja tas izdarīts dilstošā, augs nīkuļo un ir nācies arī pārstādīt. Mēslo ar speciālo mēslojumu, jo krūmiņš daudz spēka atdod ogām. Ogas var sākt gaidīt apmēram trešajā gadā, taču pilnvērtīgi ražot dzērvenes sāks ar piekto gadu. Uzņēmums «O.G.A.» savam 2013. gada stādījumam pirmo nopietnāko ražu sagaidīja 2017. gadā.

Dzērvenēm nepieciešama skāba augsne. Ja dobi vēlas ierīkot vietā, kur ir ierastā mālainā augsne, tad būs nopietni jāieguldās, sagatavojot stādīšanas vietu. Kārlis iesaka skābo kūdru iegādāties veikalā, jo pa tiešo no purva varot atvest arī nevēlamu ciemiņu – zemesvēzi. Tāpat jārēķinās, ka būs krietni jāravē, vēl vairāk nekā purvainā vietā. Taču tā tikai šķiet, ka skābā augsnē nezāles negrib augt. «Aug un kā vēl!» nosaka Kārlis. Neaug varbūt gārsa un usnes, bet virši, spilvas, bērzi, priedes, apses un citas nezāles aug uz nebēdu. Visu vasaru lauki tiek ravēti. Toties tagad tiek saņemtas uzslavas, ka šie esot tīrākie redzētie dzērveņu lauki.

Dzērvenēm patiks saule, taču tām obligāti jānodrošina mitrums. Dzērveņu audzētājs uzskata, ka šo kultūru ir vieglāk audzēt nekā krūmmellenes. Vide abām kultūrām vajadzīga līdzīga, taču mellenes ir jāizgriež, arī lasīšana jāveic izlases veidā – tikai gatavās ogas.

Dižbrūklenes zied jūnijā ar maiga toņa ziediņiem, kas atgādina miniatūras lilijas. Skats uz ziedošo dzērveņu paklāju esot ļoti skaists. Starp citu, Ziemeļamerikā uzskata, ka tieši pateicoties ziedu formai, oga nosaukta par godu dzērvei, jo tik ļoti atgādina šī putna galvu ar tumsnējo, smailo knābi.

Klasiski dižbrūklenes oga ir apaļa. Pa šķirnēm tā var atšķirties lielumā, nedaudz arī krāsā un, protams, ienākšanās laikā. Gatavību dzērvenēm nosaka tāpat kā ābolam – oga nobriedusi, kad sēkliņas gatavas. Ja naktīs temperatūra tuvojas nullei, ogas kļūst tumšākas. Purpura tonī iekrāsojas arī lauki, kas piedzīvojuši salnas un gatavi doties ziemas guļā.

Ogu lasīšana sākas no septembra vidus. Šogad dzērvenes bija nosārtojušās ātrāk nekā citus gadus. Ogas var vākt līdz visas nolasa, galvenais, lai negadās temperatūra zem nulles. Apsalušas ogas kļūst mīkstas. Garšas ziņā tās ir pat maigākas un sulīgākas, taču nevarēs uzglabāt. Uzņēmumiem, kas iepērk pārstrādei, tas nav tik būtiski, bet pašlasītājiem gan interesē ogas pataupīt ziemas mēnešiem.

SIA «O.G.A.» ir līgumi ar uzņēmumiem, kuri iepērk ogas lielākos daudzumos, piemēram, desmit tonnas. Lai šādu daudzumu salasītu, tiek izmantots lielogu dzērveņu kombains. Tas pēc skata atgādina dārza frēzi. Kombains gan nemāk ogas nolasīt tik tīri kā cilvēka rokas.

Pērn uzņēmums ieguvis arī bioloģisko sertifikātu. Kaut arī pirms tam ogas audzētas bioloģiski, tomēr sadarbības partneriem to apliecināt var tikai ar sertifikātu. Bioloģiski sertificētas dzērvenes ir arī pieprasītākas skolās.

Uzņēmuma laukos sagādāt sev vitamīnu devu var arī pašlasītāji. Šoruden lasīšana tiešām sekmējas. Čakli lasītāji ātri vien piepilda savus spaiņus.

Tādos raženos gados kā šis, lielogu dzērvenes nevis lasa, bet grābj. Kārlis demonstrē, kā tas notiek. Ar abām plaukstām, tās sakļaujot, nobrauc dzērvenes krūmiņu. Pietiek ar vienu šādu grābienu, lai sauja jau pilna ogām īkšķa gala lielumā.

Šosezon dzērvenes jau būs nolasītas, taču citam gadam noteikti vērts ielāgot, ka Vecumnieku pusē «O.G.A.» laukos ir iespēja pašam sagādāt sev veselības devu aukstajiem gada mēnešiem. Šogad ražas pārbagātībā salasītā kilograma cena bija vien 1,5 eiro. Salīdzinājumam – veikalā par nieka trauciņu ar pārsimt gramiem jāšķiras pat no lielākas summas.

Kā svaigas dzērvenes ēst līdz pat vasarai?

Kārlis Sproģis atklāj kādu pašlasītāja ierādītu dzērveņu uzglabāšanas metodi, kura tiešām strādājot:

PIEBER stikla burku ar ogām, atstājot augšpusē tik daudz brīvas vietas, lai uz ogām var uzlikt tējas sveci. Aizdedzina sveci, burku aizvāko. Svece izdedzina skābekli, izveidojot burkā vakuumu, un pati drīz vien nodziest. Kad no burkas paņemta kārtējā deva ogu, procesu ar sveci atkārto. Noslēgto burku uzglabā vēsā vietā. Varot ogas glabāt arī tīkla maisos, jo uzglabāšana līdzīga kā āboliem, taču jāuzmanās no grauzējiem, kuriem tik ļoti kārojas ogu sēkliņas.