Fonda “Sibīrijas bērni” pārstāvji režisore un producente Dzintra Geka, mācītājs Guntis Kalme, intervētājs un videooperators Aivars Lubānietis otrdien, 24.martā, Bauskā iepazīstināja ar fonda izdoto grāmatu “Dzimuši Sibīrijā”.
Atmiņu kopojums iznācis 2025.gada nogalē. Tikšanos Bauskas Kultūras centrā rīkoja Bauskas Centrālā bibliotēka.
Pasākumu sāka Bauskas Valsts ģimnāzijas jauniešu publiskās uzstāšanās grupa. Divpadsmito klašu audzēkņi Adrians Augusts, Estere Gudone, Laura Andreika, Karīna Kondore, Maija Bāliņa, Viktorija Digre, Ēvalds Savickis lasīja atsevišķus mūspuses cilvēku atmiņu stāstus. Bija jūtams, ka puišiem un meitenēm nav viegli runāt satriecošās atklāsmes, izsūtījumā dzimušajiem atceroties bērnības gaitas svešumā. Toreiz lielākā laime bija palikt dzīviem.
“Netālu bija kapsēta, tur palika abi mani brālīši”. “Mamma stāstījusi, ka esmu dzimusi ļoti aukstā dienā. Sākušās radības, bet dzemdību nodaļā bija aizsalis ūdensvads, nevarēja sakopt ne māti, ne jaundzimušo.”
“Izsalkums bija tik liels, ka ēdām pat zāli…” Emocijas nav jāslēpj, lasot ko tādu, atzīst pedagoģe Inita Nagņibeda, kura jauniešus šim pasākumam sagatavojusi.
Kultūras centra izstāžu zālē bija arī paši Sibīrijas bērni – 40., 50., un pat 60.gados dzimušie. Viņu nākšana pasaulē izsūtījumā ir bijusi gandrīz neiespējama, jo turpat līdzās bija aŗī nāve. Tolaik piedzimšana bija kā izaicinājums, apliecinājums tam, ka dzīve turpinās, cilvēki mīlēja un vēlējās būt mīlēti, ticēja Dievam, nākotnei par spīti visam. Saglabāja cerību, ka izdosies atgriezties mājās – Latvijā.
Tāds dzīves sākums bijis arī baušķeniecei, pensionētajai ārstei Birutai Kvetkus. Viņa dzimusi izsūtījumā 1952. gadā. Sibīrijā 1960.gadā dzimusi Daina Rudzroga, arī viņas māsa un brālis. “Tēvam bija piespriesti 15 gadi lēģerī, vēl tikpat nometinājumā. Tomēr mājās runājām tikai latviski. Atgriežoties Latvijā man bija četri gadi un lielākais pārsteigums – te visi, arī mazi bērni, runāja latviešu valodā,” atceras Daina. Viņas tēvs Ernests Rudzroga bija izsūtīts no Kurzemes, bet tur atgriezties netika ļauts. Tā ģimene iemājoja Bauskas pusē, kur jau bija apmeties tēva jaunākais brālis Nikolajs Rudzroga. Dainai vēl prātā ābolu smarža, ar tiem cienājis tēva brālis.
No Lietuvas izsūtīta Vidas Gudones ģimene. Sibīrijā apkārt bija latvieši un krievi, bet nevienu no šīm valodām ģimene nezināja. Atgriežoties nācās iedzīvoties Latvijā, Vida Gudone kļuvusi par baušķenieci. .
Sviteniete Māra Holste dzimusi aiz polārā loka 1947. gadā, ģimenē, kas izsūtīta 1941.gadā. Arī Sibīrijā latvieši kā ieraduši apstrādājuši mazu zemes gabaliņu, sadabūjuši sēklas, apsējuši. Taču vasaras vidū paziņots, ka jāpārceļas un nokļuvuši pašos ziemeļos, atceras Māra. Tur bijuši arī pievolgas vācieši, ukraiņi, lietuvieši.
Izmisumā izsūtītie raudājuši, līdz pienācis kāds no vietējiem ņenciem, kurš drusku pratis krievu valodu. Viņš mudinājis – nav laika raudāt, ziema nāk, jārok bedre, ala, zemnīca kur dzīvot.
“Rītos manas bizes bija piesalušas pie zemes…ļoti sāpēja. Dzīvojām vienā zemnīcā ar citu ģimeni. Viņu puisītis un es saslimām ar šarlaku. Viņš nomira, uztaisīja bērnam kastīti un izlika ārā salā, lai apglabātu, kad ziema beigsies. Atceros, kā tajā alā, mamma man dziedāja šūpuļdziesmas. Viņa bija mācījusies Kaucmindes mājturības skolā, prata visādus rokdarbus. Katru diega galiņu krāja tamborēšanai, darbus pārdeva. Pēdējie bija suņu vilnas lakati, ko viņa sēja tādā lielā rāmī. Vietējām ļoti patika. Mammai kopā ar citiem bija jābrauc zvejot. Katrā laivā līdzi uzraugs, lai kāds dzīvu zivi neapēd.
Latvijā atgriezāmies, kad man bija desmit gadu. Līdz tam nebiju redzējusi ābolu, burkānu, sīpolu, nezināju, kas ir koks. Istabu mums iedeva vectēva celtajā mājā, tur jau dzīvoja citi. Kad vecmamma salasīja zemē nokritušus ābolus no pašas stādītas ābeles, citi sacēla lielu brēku un viņu gribēja sodīt. Mamma strādāja kopsaimniecībā, viņu aiz muguras saukāja par fašista meitu. Tāda bija tā atgriešanās,” atklāja Māra Holste.
Sanākušajiem bija iespēja noskatīties fragmentu no 2020. gadā tapušās filmas “Dzimuši Sibīrijā”, kas radīta “Studijā SB”. Dzintra Geka klātesošajiem atklāja, kā tapusi grāmata. Uzklausīti simtiem atmiņu stāsti, daži stāstītāji vairs nav mūsu vidū. Nav tāda Latvijas novada, kur nedzīvotu kāds represētais, darbs bijis ļoti apjomīgs.
Fonda “Sibīrijas bērni” pārstāvis, latviešu leģionāra dēls, mācītājs Guntis Kalme norādīja, ka uzskata par godu un privilēģiju kalpot un Dieva vārdu sludināt deportācijas izcietušajiem, neparasti stipriem cilvēkiem. “Nereti vaicā kā izturēt, kā nezaudēt cilvēcību skarbos apstākļos? Tas sākas ar spēju pateikt “NĒ!” ļaunumam, meliem, nodevībai. Ļaunums nāk no bailēm. Tas, kurš pārvar bailes, jūtas brīvs pat ieslodzījumā, ” klausītājus uzrunāja Guntis Kalme, aicinot pievienoties lūgšanā.
Kinorežisore un producente Dzintra Geka novērtēja Bauskas Valsts ģimnāzijas audzēkņu iesaistīšanu represēto piemiņas pasākumā. “Tikai tā, nenoklusējot šīs atmiņas, stāstot par pārdzīvojumiem, varam saglabāt savu vēsturi dzīvu no paaudzes paaudzē Tāds mērķis bija arī mūsu braucieniem uz Sibīriju, vietām, kur mūsu cilvēki dzimuši, dzīvojuši. Tagad tas vairs nav iespējams, mūs tur neviens vairs negaida.”
No Bauskas politiski represēto kluba “Rēta” pateicību fondam “Sibīrijas bērni” un atmiņu stāstītājām sacīja Zinaida Juntule. Pasākumu kuplināja arī Bauskas Valsts ģimnāzijas 5.līdz 11. klašu skolēnu ansamblis Marinas Lazdiņas vadībā.
Foto: Ivars Bogdanovs
