www.bauskasdzive.lv
Šodien, 15. februārī, atzīmējot Kurzemes-Zemgales hercoga Pētera 300. dzimšanas dienu, Rundāles pils muzeja konferenču centrā notiks zinātniska konference “Kurzemes-Zemgales hercogs Pēteris un viņa laiks,” portālu informēja Rundāles pils muzejā.
“Lai gan hercogs Pēteris nespēja noturēt vadības grožus un viņa dzīves laikā Kurzemes-Zemgales hercogiste pārstāja eksistēt, tomēr viņš bija zinātnes un mākslas atbalstītājs un Eiropas apgaismības laikmeta ideju nesējs savā valstī. Latvijas kultūras vēsturē īpaša nozīme ir gan akadēmiskās ģimnāzijas Academia Petrina dibināšanai Jelgavā, gan hercoga Pētera piļu celtniecībai tolaik plaukstošajā klasicisma stilā, gan ziņām par viņam piederējušo vērtīgo mākslas darbu kolekciju, gan arī atbalstam, kādu viņš sniedzis teātrim un citām mākslām,” norāda muzejā.
Šodien konference plānota trīs sesijās, katrai piešķirot virstēmu: “Hercogs Pēteris un viņa mantojums”, “Kurzemes-Zemgales hercoga galms” un “Kurzemes-Zemgales hercogiste un tās iedzīvotāji hercoga Pētera valdīšanas laikā”. Uzstāsies desmit mākslas un kultūras pētnieki, vēsturnieki un citi humanitāro jomu zinātnieki, priekšlasījumos pievēršot uzmanību līdz šim mazāk zināmiem hercoga Pētera biogrāfijas un valdīšanas aspektiem, viņa līdzgaitniekiem, dažādām Kurzemes-Zemgales hercogistes kultūras, mākslas, zinātnes un reliģijas norisēm.
Pēc konferences būs pieejami video ieraksti.
Foto: Rundāles pils muzejs/Fragments no Kurzemes-Zemgales hercoga Pētera portreta.
Pēteris- latvietis un viņa sniegums.
jautājumu, kas tolaik bija šeit dzīvojošā, kā šajos laikos ierasts teikt, pamatiedzīvotāji, kāda ir tās loma visu pieminēto gadu laikā, kopš rakstiski datēta šī baltu tautas apdzīvotā teritorija? Šur tur gan minēts, ka tie bija vergu gadi, pagājuši zem iekarotāju uzspiestās gribas un ticības. Ja jau šodien apzināmies, ka pēdējos 70 gadus esam kalpojuši okupācijas varai, tad kādēļ Krievijas galma favorīta valdīšanas laiks ir tik slavējams? Varbūt, ja ilgāku savas verdzības laiku būtu atradušies zem Vācijas, Zviedrijas vai pat Polijas kroņa, “mūsu” sasniegumi nebūtu ne par mata tiesu mazāki, jo arī patreiz greznās atjaunotās pilis un muižas cēla ne jau pēc krievu izcelsmes arhitektu projektiem. Vien vara nāca no Krievijas un joprojām ne vienam vien to ir svarīgi atgādināt, kaut caur puķēm.
Ko nu staigāt riņķī apkārt – jaukt tik nost to pēc “Krievijas galma favorīta” iegribām uzcelto pili, uzart parku un iestādīt tur kartupeļus. I būs ko uzēst, i sirds nesāpēs, i nebūs atgādinājumu kaut “caur puķēm”.
jaukt nost, uzart lauku, jau tu piedāvā, jo nezini ne viena argumenta, lai rastu pamatojumu visu laiku borētai ticībai par “latviešu” kultūru. Tai iekarotāju kultūrai, kam latvieši bija tikai šīs kultūras apkalpotāji, dzimtcilvēku kātā. Savas valsts vēsture ir jāatceras, savi senči jāpiemin, bet tas nav jādara tādā garā, kā to jau sen kā pasniedz Krievija. Jā, hercogu Pēteri, iespējams, zina visi mūsu šolaiku skolu beidzēji, bet cik no viņiem spēj pateikt, kādus šedevrus ir radījis Tēvzemes balvas laureāts Laube un kas vispār viņš ir par “putnu”?