2.jūnijā plkst.17 Rundāles
pils Baltajā zālē ar koncertu “Ģēnija jaunība” uzstāsies Liepājas
Simfoniskais orķestris diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā un pianists
Vestards Šimkus, informēja orķestra Mārketinga un
komunikācijas daļas vadītāja Daina Vanaga.
Koncertā izskanēs trīs Vīnes klasiķu – Volfganga Amadeja Mocarta,
Jozefa Haidna un Ludviga van Bēthovena – jaunības gadu meistardarbi.
“Haidns savu Pirmo koncertu klavierēm un orķestrim Domažorā
sarakstīja 1756.gadā, 24 gadu vecumā, un zīmīgi, ka tas ir arī Mocarta
dzimšanas gads. Haidns tajā laikā bija brīvmākslinieks un, lai nenomirtu
badā, strādāja jebkuru mūziķa darbu: par smieklīgu samaksu pasniedza
mūzikas stundas, spēlēja vijoli dzīrēs, bet reizēm arī vienkārši uz
lielceļiem. Pēc pasūtījuma viņš sacerēja dažus savus pirmos lielos
skaņdarbus. Taču visi tie bija gadījuma darbi. Haidns saprata: lai kļūtu
par komponistu, vajag daudz un neatlaidīgi mācīties. Tā kā Haidnam
nebija līdzekļu, ko maksāt slavenajam itāliešu pedagogam, komponistam un
dziedonim Nikolo Porporam, viņš kļuva par tā pavadītāju, vienlaikus
izpildīdams arī sulaiņa pienākumus. Tādējādi viņš guva tiesības izmantot
Porporas vērtīgos norādījumus kompozīcijā,” skaidroja Vanaga.
Mocarts Pirmo koncertu klavierēm un orķestrim Famažorā sarakstīja 11
gadu vecumā Zalcburgā. Lai arī ilgus gadus tika uzskatīts, ka mazā
brīnumbērna pirmie četri klavierkoncerti ir pilnībā viņa paša veikums,
tagad zināms, ka par pamatu šajos darbos ņemtas dažādu komponistu
sonātes, un Pirmais klavierkoncerts attīstīts no vācu komponista Hermaņa
Frīdriha Raupaha klaviersonātes. Iespējams, tieši šādā veidā jaunais
ģēnijs apguva kompozīcijas tehniku, lai vēlāk varētu klavierkoncerta
žanru vērienīgi attīstīt un pilnveidot.
Nav precīzi zināms, kad savu Pirmo simfoniju Domažorā pabeidza
rakstīt Bēthovens, bet arī šis ir dižgara jaunības darbs. Fināla skices
datētas ar 1797.gadu, kad komponistam bija 27. Simfonija pirmatskaņojumu
piedzīvoja 1800.gadā Vīnē, spilgti iezīmējot jaunā simfoniķa talanta
spožumu. Komponistu vēl nebija skārušas problēmas ar dzirdi, kas vēlāk
būtiski ietekmēja viņa dzīvi, raksturu un kompozīcijas. Tolaik simfoniju
standartu noteica Mocarta un Haidna darbi, tādēļ jaunais Bēthovens savā
pirmajā šī žanra darbā lielā mērā pieturas pie kanona, lai arī jau šeit
iezīmējas vēlāk tik raksturīgais sforcando un timpānu pielietojums, kā
arī meistarīgās pūšaminstrumentu partijas. Savā ziņā Bēthovena Pirmā
simfonija ir kā atbalss Mocarta un Haidna darbiem, un viņa vēlākajos
darbos neatrast vieglumu, rotaļīgumu un pat naivumu, kas dzirdams šajā
skaņdarbā.
