Cilvēku uzmanību pievērsis svētelis, kas nav aizlidojis uz siltajām zemēm, bet aukstajā rudenī uzturas šosejas Bauska–Eleja malā Rundāles novada Saulaines apkaimē.
Bauskas veterinārās klīnikas «Līga-Vet» vadītāja Līga Truntika stāsta, ka saulainieši sazinājušies ar Tukuma novada Pūres pagastā esošo Latvijas savvaļas putnu palīdzības biedrību «Drauga Spārns», kas apņēmusies svēteli izmitināt pie sevis. Taču organizācijas pārstāvji gan nebraucot pēc nelaimē nokļuvušajiem spārnaiņiem, tas jānotver un uz Pūri jānogādā pašiem.
Veterinārārste kopā ar palīgiem mēģinājusi stārķi sagūstīt, bet neveiksmīgi. «Četratā, izmantojot parasto makšķernieku tīklu, mums neizdevās noķert putnu. Vislielākā problēma ir tā, ka, pietuvojoties stārķim, tas paceļas spārnos vismaz divu metru augstumā un lido prom pāri lamatām. Vajadzētu kādus nopietnākus tīklus, kas, iespējams, ir glābšanas dienesta rīcībā,» teic L. Truntika.
Viņa pieļauj, ka svētelim ir traumēts kāds spārna muskulis, jo tos vicina ar pilnu atvērumu, bet pacelties augstu gaisā spēka nepietiekot. Veterinārārstei esot zināmi gadījumi, kad stārķis nav aizlidojis un kad par to rūpes uzņēmušies cilvēki. Šādās reizēs putns izmitināts kūtiņā un dzīvojis līdz pavasarim bez bēdu kopā ar mājputniem. Saulaines svētelis gan esot īpaši bailīgs eksemplārs, saulainieši katru dienu nesot barību tam, bet putna draudzību nav ieguvuši. Tālab jāapsverot, kā stārķi notvert, to lieki netraumējot.
Ornitoloģe Ieva Segliņa atklāja, ka putnu pētnieki parasti iestājoties par neiejaukšanos un dabisko atlasi. Bieži izglābjot savainotos putnus, tie tāpat vairs nevar dzīvot laimīgu dzīvi savvaļā, kādam visu mūžu par tiem jārūpējas. Rezultātā nav laimīgs ne putns, kam nav putna cienīgas dzīves, ne kopējs. «Labāk, lai tiek lapsai vai citam meža zvēram. Ļoti skarbi izklausās, bet tā ir pat humānāk,» uzskata I. Segliņa.
Viedu padomu šajā situācijā nevar sniegt arī Dr. biol. Māra Janaus, Latvijas Ornitoloģijas biedrības baltā stārķa monitoringa vadītāja: «No vienas puses, saprotu, ka vienaldzīgi skatīties, kā aiziet bojā dzīva būtne, ir grūti. No otras puses – sugas ilgstošai pastāvēšanai nepilnvērtīgu īpatņu izdzīvošana ir nevajadzīga, pat kaitīga. Cits aspekts – visi esam mirstīgi, arī savvaļas dzīvnieki iet bojā, tikai parasti to nemanām; cita lieta – stārķis – liels, smuks, dzīvo pie cilvēkiem – to nepamanīt nevar. Likumdošana arī ir pretrunīga: vieni likumi aizsargā cilvēkus, citi – dzīvniekus; cilvēku aizsardzība parasti prevalē.»
Viņa atzīmēja, ka par palīdzību nelaimē nonākušiem savvaļas dzīvniekiem ir atbildīga pašvaldība. Ja esot vēlme labu darīt pašu ļaudīm, tad pirmā palīdzība putnam ir piebarošana. Kamēr stārķis ir pietiekami ņiprs, lai neļautos noķerties, neko daudz vairāk izdarīt arī nevarot. «Ja tomēr vēlme palīdzēt ir gana liela, jāorganizē vairāki cilvēki, kas putnu noķer. Svarīgi sargāt acis no putna knābja, jo izmisumā tas var būt agresīvs. Pēc notveršanas putns jānogādā jau minētajā «Drauga Spārnā», ja vien novadā neatrodas kāds, kas ir ar mieru izturēt stārķi pa ziemu savā kūtiņā kopā ar mājputniem,» risinājumu piedāvā M. Janaus.
Šie putni ir gaļēdāji, tātad ar maizi, putru un kartupeļiem tos izbarot nevarēs, bet derēs jebkura dzīvnieku izcelsmes barība (arī bojāta), t. sk. zivis, gaļas atgriezumi, peles u. tml., turklāt tas var apēst pat kilogramu gaļas diennaktī.
Rundāles novada pašvaldības policijas inspektors Mārtiņš Brikers apstiprināja, ka ir saņemtas ziņas par novēroto stārķi novada teritorijā. «Ņemot vērā, ka putns nav ievainots un tam nav arī pārvietošanās grūtības, kā arī sazinoties ar dzīvnieku patversmi «Mežavairogi», nolēmām nogaidīt. Vērosim situāciju, ja kļūs aukstāks un stārķis novārgs, droši vien mēģināsim nogādāt uz patversmi,» sola M. Brikers. Viņš atzīst, ka pagaidām fiziski notvert uz ziemošanas vietu neaizlidojušo svēteli esot neiespējami. M. Brikers nedomā, ka putnam būtu kāda fiziska vaina, jo tas minētajā teritorijā uzturoties dienas laikā, satumstot stārķis aizlidojot prom, iespējams, uz savu ligzdu vai citviet. Ceļa malā putns uzrodas, visticamāk tāpēc, ka te esot barības bāze. M. Brikers atbalsta arī ornitologu viedokli, ka nevajag iejaukties dabas procesos un viss jāatstāj likteņa varā.
