Kristīne Sēnele
Ribbes vējdzirnavas Ceraukstes pagastā, kuras ietilpst atpūtas kompleksā «Rožmalas», šogad sagaidījušas pirmos atjaunošanas darbus. No jauna tiek izbūvēts vējdzirnavu tiltiņš jeb spārnu laipa, pēc tam kārta būs arī spārniem.
Būs atvērts arī apmeklētājiem
Dzirnavu tiltiņš savu laiku bija nokalpojis, un jau vismaz desmit gadus apmeklētājiem tas bija slēgts. Tagad vecā, bojātā koka konstrukcija ir noņemta, un tiltiņš top no jauna, izmantojot āra apstākļiem daudz piemērotākos ozola kokmateriālus. Tie, kā atklāj «Rožmalu» vadītāja Ilze Teivāne, atvesti no atpūtas kompleksa saimniekam Arnim Burmistrim piederošās zemnieku saimniecības.
I. Teivāne «Bauskas Dzīvei» pastāstīja, ka šis ir tikai pirmais posms vējdzirnavu sakārtošanā, jo atjaunošana nepieciešama arī spārniem, kurus pamatīgi sabojājis vējš un laika zobs. Tas gan esot daudz sarežģītāks process, kur nepieciešama speciālā tehnika un arī zināšanas, taču kompleksa vadītāja cer, ka to izdosies paveikt līdz aktīvās tūrisma sezonas sākumam vasarā.
Spārnu laipas izbūve norisinās otro nedēļu, un darbi ritot ļoti raiti: katru dienu var vērot progresu.
Vasarā paredzēts tiltiņu atvērt apmeklētājiem, dodot iespēju tur apsēsties pie galdiņiem, iemalkot kafiju ar kādu smalkmaizīti un vērot saulrietus.
Steidzami jāpārbūvē
Ribbes vējdzirnavu spārnu laipas izbūve uzticēta uzņēmumam «Jānis eco building & construction». Tā saimnieks Jānis Pūcītis ar prieku «Bauskas Dzīvei» izrāda ne tikai paveikto, bet arī izstāsta daudz interesanta par vējdzirnavu neparastajām uzbūves niansēm. «Dzirnavas ir stāvējušas jau 200 gadu, un tām jāstāv vēl tikpat vai pat ilgāk. Tās ir pamatīgas būves, kuru labošana prasa sapratni par to būvniecības principiem,» pauž J. Pūcītis.
Dzirnavu saimnieki J. Pūcīti uzrunājuši pērn decembrī. Apsekojot būvi, bija skaidrs, ka tiltiņš steidzami jāpārbūvē. Daudzi pirms divdesmit gadiem liktie balsti bija pilnībā iztrupējuši. Vietām bojāto detaļu dēļ dzirnavās sūcies ūdens. «Kādreiz dzirnavas strādāja katru dienu, un melderis tās paralēli savam pamatdarbam regulāri pielaboja. Stāvot tikai kā muzejiska vērtība, šāda veida ikdienas labošana izpaliek, tāpēc parasti darbiem ķeras klāt, kad ir jau acīmredzami bojājumi,» atzīst uzņēmuma «Jānis eco buil-ding&construction» vadītājs.
Spārnu laipa netiek būvēta, strikti pieturoties vēsturiskajam paraugam, jo pārbūves laikā pirms 20 gadiem jau bijušas ievērojamas nobīdes no to sākotnējā veidola. Šobrīd atgriezties pie autentiskā būtu neracionāli un ļoti dārgi. Toties vairāk piedomāts pie materiālu izvēles, lai tas būtu ilgmūžīgāks.
J. Pūcītis pastāsta, ka spārnu laipa nebūt nav tikai skaistumam, sendienās tai bija funkcionāla nozīme. No tās varēja pieregulēt spārnus un ar palīgierīču palīdzību varēja pagriezt dzirnavu «cepuri» atbilstoši vēja virzienam. Arī tiltiņa margas novietotas ieslīpi praktisku apsvērumu dēļ – lai grūtāk tām būtu pārkrist pāri.
Tiltiņš ar savu «odziņu»
Ribbes dzirnavās Jānis strādā kopā ar vēl diviem uzņēmuma darbiniekiem, kuriem arī amatniecība ir sirdslieta. Steigties nevarot, jo jāstrādā ar dzīvu koku, kurš nav kalibrēts un standartizēts. Taču ozolkoks esot ļoti pateicīgs materiāls, jo ar to varot izveidot izcili precīzas salaiduma vietas. Daudz nākas darboties ar tādiem instrumentiem kā kalts, cirvis, āmurs.
Tiltiņa balstiem izveidoti dekoratīvi nobeigumi, kas, pēc J. Pūcīša domām, piešķir tam savu «odziņu». Ar kaltu tiek noapaļotas margu kantes. Salaidumi rūpīgi iesēdināti, lai konstrukcija būtu noturīgāka. J. Pūcītis prognozē, ka darbus varētu pabeigt šajā nedēļā. Pēc tam lubiņu meistaram vēl būs jāatjauno lubiņu segumu bojātajās vietās, bet skārdniekam jāsalabo lietusūdens teknes.
Amats jāsaglabā
Latvijā nav daudz vējdzirnavu speciālistu; Jānis amata prasmes apguvis Zviedrijā, strādājot kopā ar pieredzējušu amatnieku: «Turēju acis un ausis vaļā. Tā kā mans tēvs bija galdnieks, ar kaltu, cirvi darboties jau mācēju, klāt nāca zināšanas par šo būvju specifiku, koku sugām, kas tajās izmantojamas.»
Zviedrijā Jānis pavada daudz laika, ne tikai piedaloties dzirnavu atjaunošanā, bet arī restaurējot citas senās ēkas, kā arī liekot salmu un niedru jumtus. Mūsdienās arī tā ir izzūdoša amatniecības nozare. Bet kādreiz, kā stāsta amatnieks, salmu (nejaukt ar niedru) jumti bija daudzām lauku mājām, jo tas bija plaši pieejams materiāls. J. Pūcīša uzņēmums pats arī ražo izejmateriālu šiem jumtiem, izmantojot zināmā maizes ražotāja ZS «Ķelmēni» bioloģiski audzētos, garos rudzu stiebrus. Līdzīgas ražotnes Eiropā esot palikušas vien dažas.
J. Pūcītis darbu dzirnavu atjaunošanā uzskata par misiju: «Šis amats ir jāsaglabā. Ja izmantosim tikai jaunākās tehnoloģijas, tad tas viss pazudīs.» ◆
No vēstures
Ribbes vējdzirnavas celtas pēc holandiešu tipa projekta, kas tolaik bijis raksturīgs lielām un jaudīgām
vējdzirnavām, no 1867. līdz 1869. gadam.
Savu nosaukumu tās ieguvušas, pateicoties pirmā īpašnieka uzvārdam – Riba.
Kapitāli vējdzirnavas tika atjaunotas pirms turpat 20 gadiem.
To “odziņu” mēs vēl redzam tālab, ka tā vajadzīga uzņēmējam, īpašniekam un klāt nestāv daudzo “ekspertu”, vērtētāju, saglabātāju un atļāvēju ordas, kas “nepieciešamas”, lai vecpilsētā to īpašniekiem piederošās ēkas savestu tādā kārtībā, kādu to sev par labu dzīvošanai un biznesam uzskata paši to īpašnieki, kaut ar noteikumu, lai ēka iederētos iecerētas “cinevillas” plejādē pēc ārējā veidola. saukta par arhitektūru.