Sievietes spēks aizraut brīvībai

Kinoteātros no šodienas, 29. septembra, skatāma filma «Mana brīvība»

No šodienas, 29. septembra, Vecumniekos dzīvojošās režisores Ilzes Kungas-Melgailes pirmā pilnmetrāžas spēlfilma «Mana brīvība», kas virzīta «Oskara» balvai, skatāma Latvijas kinoteātros. Savukārt 7. oktobrī to demonstrēs Vecumnieku tautas namā un būs arī tikšanās ar režisori.

Filma «Mana brīvība» stāsta par Latvijai nozīmīgu vēstures periodu – Atmodas laiku. Galvenās varones Alīcijas prototips ir reāla vēsturiska persona Ita Kozakeviča – poļu izcelsmes sabiedriska darbiniece, filoloģe un politiķe. «Bauskas Dzīvei» bija iespēja šo kinolenti noskatīties 13. septembrī mediju seansā, pēc kura ar režisori novadnieci norunājām tikties plašākai sarunai, ko arī piedāvājam lasītājiem.

Latvija jau sešpadsmito reizi nosauc filmu, kam tiek dota iespēja pretendēt uz nomināciju ASV Kinoakadēmijas balvai «Oskars» kategorijā «Starptautiskās filmas balva» («International Feature Film Award»). Ekspertu komisija izvirzīja jūsu debijas spēlfilmu «Mana brīvība». Apsveicu! Kādas jums emocijas, to uzzinot?
– Tas bija pārsteigums. Tā kā filma pabeigta, studijā tik daudz vairs neuzturos un nejaucos tās darbā, tur strādā vesela komanda, gatavojoties pirmizrādei. Nemaz nezināju, ka filma iesniegta šādā konkursā. Sāka nākt apsveikuma īsziņas, dodoties uz mediju seansu. Tā ir laba zīme, jo tā bija pirmā publiskā izrādīšana, tāpēc sirdī atvieglojums, domājot par filmas ceļu. Bija satraukums par to, kā uzņems filmu. Ja Kinocentrs novērtējis, tad gan jau filmai ies labi, tomēr tas ir dārgs ceļš tikt līdz ceremonijai, tāpēc arī uzmanība ir vērtīga. Mediju seansā bija cilvēki, kas atnesa ziedus, jau jutos, kā «Oskaru» saņēmusi (smaida).

«Mana brīvība» ir jūsu debija pilnmetrāžā. Ko jums nozīmē «iesoļošana» šajā žanrā?
– Kad filma bija pēcapstrādes posmā montējot, strādājot ar skaņu, centos sevi kaut kā pasargāt, neuzņemot daudz informācijas, kas attiecas uz kino, tā veidošanu. Nolēmu – pagaidām neskatīšos citas filmas, nemeklēšu piemērus, neskatījos arī latviešu režisoru veikumus, arī Ināras Kolmanes «Mātes pienu» vēl neesmu redzējusi, jo domāju, ka tas mani ietekmēs, ka satraukšos, ka man nav kaut kas pietiekami labi izdarīts, ka vēl kaut ko vajadzēja risināt citādāk; tagad gan būs jānoskatās. Ināra Kolmane bija viena no manām pirmajām darba devējām, kad atgriezos no Pēterburgas, kur piecus gadus studēju Kino un televīzijas universitātē, tad viņa filmēja pilnmetrāžas spēlfilmu «Mona», mistisku trilleri ar erotiskiem motīviem, un mani uzaicināja par režisora asistenti. Tad tieši es pirmoreiz nonācu tādā lielā filmēšanas grupā, nostrādāju līdz beigām, iepazinos ar cilvēkiem, kas nu jau strādāja manā filmā, iepazinu Latvijas kino ļaudis.
Pēterburgā studēju kopā ar Maksimu Efrosu, viņš – operatoros, es – rešisoros, lielos draugos nebijām, bet, kad pienāca diplomdarba filmēšana, kopā strādāju ar mūsu universitātes operatoriem, sākumā ar operatoru no Vācijas, bet darbs galīgi nevedās, meklēju citu, un man ieteica Maksimu Efrosu. Tā viņu iepazinu, tālab bija viegli viņam uzticēties arī šīs filmas tapšanā. Es esmu braukusi uz Pēterburgu, reklāmiņas filmējusi, tā mēs turamies kopā. Filmējām arī pēcdiploma darbu. Nu mūsu kopīgais ceļš ir vainagojies ar lielo filmu.
Ar šo profesiju pelnu sev maizi, arī taisot dažādus pasūtījuma darbus, tādējādi slīpējot savu profesionalitāti. Tas ir likumsakarīgi, ka esmu nonākusi līdz lielajai filmai, kas ir stundu un četrdesmit minūtes gara. Bet pirmais, ko samontējām pēc scenārija, bija 2,5 stundu garš darbs. Stunda «izgājusi» ārā un viena «līnija» Jēkabpils armijas daļā, kur katrs padomju armijas formas kostīms cenu ziņā bija «nepaceļams». Bija 27 filmēšanas dienas. Producents ir salicis tāmi un noteicis iespējas.