Edgara Strazdiņa grāmatas par Mežotni modina vēsturiskās piederības apziņu

Edgara Strazdiņa grāmatas par Mežotni modina vēsturiskās piederības apziņu

Pagājušā gada novembra izskaņā Mežotnes baznīca pulcēja Edgara Strazdiņa grāmatu lasītājus un autora cienītājus uz viņa otrās grāmatas «Mežotnes zemes Lielupes krastos» otrajiem atvēršanas svētkiem. Pirmie, plaši apmeklēti, notika daudzfunkcionālajā centrā «Strēlnieki». Autora pirmā grāmata «Grāvendāle starp divām Mežotnes zemēm» (2020. g.) bija tapusi aptuveni 15 gadu laikā, bet otrā nāca klajā salīdzinoši ļoti ātri – pēc diviem gadiem un diviem mēnešiem. Iepazītais un uzkrātais materiāls un cilvēkstāsti autoram neļāva apstāties, bet mums deva iespēju palūkoties arī uz Lielupes labo krastu.

Mūsu vēstures putnam nu ir divi spārni, lai atmiņas, mūs vienodamas, lidotu no viena krasta uz otru un atpakaļ, šķeļot aizmirstības dūmaku… Edgaram Strazdiņam vēsturiski dokumentālajā žanrā ir izveidojies savs rokraksts, kas no autora prasa īpašu pacietību, rūpību, neatlaidību un spējas stāstu strukturēt gana saistošā formā, kas lasītājam palīdzētu iespējami raitāk izsekot vēstures faktiem, izpētes dokumentiem, dzimtu stāstiem un paaudžu atmiņām. Pieļauju, autoram bijis nepieciešams pat detektīva talants, lai nepazaudētu dažkārt tik trauslos vēstures pavedienus.

Mēdz teikt, ka grāmatām tāpat kā cilvēkiem ir savs liktenis. Tās iedzīvojas un paliek lasītāju sirdī vai arī paliek tikai grāmatu plauktā. Edgara Strazdiņa grāmatas modina un atdzīvina saikni starp cilvēkiem, un liek uzmeklēt, gara acīm iztēloties un saskatīt pagastā sen zudušās vietas.

Grāmatas dzīve turpinās
Te nu Edgara Strazdiņa stāsts, kā rit viņa dzīve un darbs pēc grāmatas publicēšanas.

Esmu aicināts tikties ar lasītājiem savā novadā, Kurzemē un Pierīgā, interese par grāmatu ir, tā atdzīvinājusi cilvēkos sen aizmirstas lietas un vietas. Saņemu atzinīgus vārdus un uzklausu vēl nedzirdētus dzimtu stāstus, kuros atklājas kolorīti sižeti, piemēram, kādas Mežotnes pagasta vecsaimnieka precētas sievas un izglītota strādnieku puiša mīlestība Romeo un Džuljetas versijā. Man uztic retas fotogrāfijas un atmiņu skices. Apskatu un iepazīstu vietas, kur mūsdienās dzīvo bijušie mežotnieki. Augstu vērtēju to, ka cilvēki dalās ar savu dzimtu stāstiem, kas ir vēl dzīvā atmiņā. Tie ir cilvēki, kuriem jau 80 un 90 gadu; viņi glabā vērtīgu informāciju par pagājušā gadsimta notikumiem. Tāpēc aicinu visus, kam ir, ko stāstīt, pierakstiet, apkopojiet, atstājiet šīs vērtības apkārtējiem! Tas viss kopā veido sava novada vēsturi un palīdz tai nenogrimt nebūtībā.

Iegūtā informācija ar plašo bilžu klāstu dod ierosmi, rāda man dažādus izpētes virzienus un nākotnē vēl paredzamu lielu darbu. Pagaidām neizvirzu mērķi rakstīt trešo grāmatu, bet izbaudu izpētes procesu. Mani skubina padziļināta interese par uzrakstīto un vēl neuzrakstīto, vēlos dziļāk ieskatīties dzimtās, to stāstos un fotogrāfijās ar zudušām Mežotnes ainavām.