Abonē e-avīzi "Bauskas Dzīve"!
Abonēt

Reklāma

Bauskas pamatskola krustcelēs – vide un aprīkojums modernizējas, tikai bērni iet mazumā


Bauskas pamatskolas direktors Jānis Rumba intervijā: «Kopš strādāju skolā, vienmēr ir bijušas izglītības reformas; reizēm nāk nākamā reforma, iepriekšējai nebeidzoties»

Saturs turpināsies pēc reklāmas.
Saturs turpināsies pēc reklāmas.
«Drīz skolas ēka būs sakārtota no viena gala līdz otram,» ar gandarījumu pauž Jānis Rumba.
Foto – Ivars Bogdanovs

Jānim Rumbam, Bauskas pilsētas pamatskolas direktoram, aizvadītais gads bijis īpašs. Atzīmēta 70 gadu dzīves jubileja un saņemts augsts darba novērtējums. J. Rumba bijis matemātikas un fizikas skolotājs, skolas direktora vietnieks, bet kopš 2009. gada ir skolas direktors. Par ilggadēju un profesionālu pedagoga un Bauskas pilsētas pamatskolas vadītāja darbu un ieguldījumu izglītības jomas attīstībā Bauskas novadā viņam piešķirts pašvaldības apbalvojums «Goda raksts».

Vai nodoms par skolotāja profesiju radies jau bērnībā, kāds bija ceļš uz to?
– Esmu uzaudzis Mežotnes pagasta Strēlnieku ciemā, un mana pirmā skola bija Bērzu astoņgadīgā skola. Toreiz tā vēl atradās bijušajā muižas ēkā; no mājām līdz skolai bija trīs ar pusi kilometru garš ceļš, kas rudeņos un pavasaros allaž bija ūdens un dubļu pārplūdis. Reizēm zābaki bija piesmēlušies pilni. Reiz, ejot pāri pārplūdušai ūdens peļķei, iekritu kanalizācijas akā. Labi, ka aiz mugursomas aizķēros, un drīz vien kāds lielāks skolēns mani no turienes izvilka. Sausā laikā varēja braukt ar riteni, bet ziemā uz skolu devos ar slēpēm, tad bija labi. Reizēm ceļā kāds paņēma zirga kamanās vai ratos. Bija tāda kolhoza priekšsēdētāja Elvīra Spure, kas, garām braucot, mēdza bērnus pavizināt savā «bobikā».
Kopš mazām dienām esmu radis pie darba, skolas brīvlaikā vasarās strādāju kolhozā. Tā nopelnījām brīvpusdienas skolas laikam, sanāca arī velosipēdam. Pēc trešās klases kviešu laukos ar šķērēm izgriezām rudzu vārpas, kas tur nebija vēlamas. Meklējām kolorado vaboles kartupeļu laukos. Toreiz to vēl nebija ļoti daudz, par vienu maksāja 10 rubļus! Kad biju jau vecākās klasēs, uzticēja darbus siena vākšanā – strādāju ar zirga grābekli un krāvu savākto sienu pantā. Bet, kad mācījos vidusskolā, strādāju graudu kaltē.
Biju diezgan cītīgs skolēns. Man bija ļoti neērti, iedomājoties, ka skolotājs izsauks un es nebūšu sagatavojies. Var teikt – biju labinieks, manas atzīmes bija tikai 5 vai 4, kas tolaik bija augstākie novērtējumi. Sportā vislabāk veicās ar slēpošanu. Visgrūtāk gāja ar zīmēšanu, skolotājs man teica – tev ir kalēja roka. Bērzu skolā mums bija brīnišķīga klases audzinātāja un skolotāji. Direktors bija tāds, kuram gribējās līdzināties. Jau pamatskolā biju nolēmis, ka būšu skolotājs. Tad ļoti aizrāva ģeogrāfija, ar to arī saistījās sapņi par nākotnes specialitāti. Kad biju jau Bauskas vidusskolā, ekonomiskās ģeogrāfijas priekšmets vairs nešķita saistošākais, tad ļoti aizrāva latviešu valoda un literatūra. Arī vidusskolā man bija ļoti labi skolotāji. Iesaistījos skolas sabiedriskajā dzīvē, kas tolaik lielākoties bija iespējams, darbojoties komjaunatnē. Klasē biju komjaunatnes gruporgs. Vidusskolu arī beidzu ar labām un teicamām sekmēm; biju viens no diviem absolventiem tajā gadā, kas saņēma īpašu balvu – ceļojumu ar kuģi pa Volgas upi Krievijā. Bet, kad bija jāizvēlas specialitāte studijām, izlēmu, ka latviešu valoda un literatūra ir pārāk sievišķīga joma, un tā iestājos studēt matemātiku Latvijas Universitātē. Matemātika man patika un labi padevās.

Matemātikas stundā 1999. gadā.

Kā izvērtās darba karjera pēc studijām un vēlāk?
– Pēc augstskolas beigšanas darba vietas izvēli noteica tā sauktā sadales sistēma. Izvēles sarakstā bija arī Bauskas 1. vidusskola, un es pieteicos. Tā 1978. gadā sāku strādāt par matemātikas skolotāju skolā, kuru pats biju absolvējis tikai pirms pieciem gadiem. Bijušie skolotāji nu bija kļuvuši par maniem kolēģiem, un bija jāsastrādājas. Sākot darbu skolā, man uzreiz piešķīra vienistabas dzīvokli Bauskā, un tas gadījās tikai retajam. No paša sākuma bija liela slodze – mācīju matemātiku četrām 9. klasēm un vienai 10. klasei. Darbā ar skolēniem pirmie gadi bija grūtāki, biju diezgan prasīgs un ne vienmēr sapratāmies.
Pēc dažiem gadiem mani aicināja strādāt komjaunatnes rajona komitejā otrā sekretāra amatā, piekritu. Pēc tam biju arī pirmais sekretārs. Vēlāk strādāju kompartijas rajona komitejā. Nevar noliegt, ka arī tā pieredze man devusi organizatoriskā darba rūdījumu. Piederu paaudzei, kam, atjaunojoties Latvijas neatkarībai lielo pārmaiņu laikā, tā vai citādi bija jāpiedzīvo lūzums savā dzīvē. Pats toreiz nemeklēju ceļu atpakaļ uz skolu. Izskatīju iespējas rast darbu pavisam citā jomā, kas patiesībā neinteresēja. Kad mani skolotāja darbam uzrunāja toreizējā Bauskas pamatskolas direktore Izolde Krāģe, ar prieku piekritu. Vēlāk esmu daudz no viņas mācījies. 1990. gadā nonācu šeit, kur nu jau būs aizritējuši trīsdesmit pieci gadi.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Ar ko īpašu iezīmējies aizvadītais gads?
– Nozīmīgs un centrālais notikums pērn oktobrī bija skolas 105 gadu jubilejas pasākums, kurā šoreiz vairāk uzmanības veltījām skolas absolventiem. Salidojumus rīkojam ik pa pieciem gadiem; šis bija skolas jubilejas zīmē. Ieradās ap trim simtiem dalībnieku. Pasākums prasīja pāris mēnešu apjomīgu gatavošanās darbu, bet bija liels gandarījums redzēt bijušo skolēnu un skolotāju satikšanās prieku un sirsnīgā atmosfērā dzirdēt viņu pieredzes stāstus par dzīvi – ko dara, kā klājas un ko no skolas paņēmuši dzīvē līdzi.
Neaizmirstams notikums man bija ceļojums kopā ar ģimeni uz Madagaskaru.

Ar meitu un dēliem ceļojumā Madagaskarā 2024. gadā.
Foto no J. Rumbas personiskā arhīva.

Ko pats uzskatāt par savu lielāko veikumu skolas attīstībā?
– Par savu nozīmīgāko ieguldījumu uzskatu skolas pārveidi – remontu, renovāciju, siltināšanu, padarot to mūsdienīgu. Rēķinoties ar finansiālajām iespējām, sākām ar veco korpusu; vienu gadu izremontējām pirmo stāvu, nākamajā – otro, pēc tam aktu zāli un sporta zāli. Bet 2018. gadā notika jaunā korpusa lielā renovācija ar siltināšanu. Ir izremontēta skolas ēdnīca, sakārtoti logopēda un skolotāju palīgu kabineti. Šogad esam uzsākuši jaunā korpusa 2. un 3. stāva remontu; tad skolas ēka un telpas būs sakārtotas no viena gala līdz otram. Kad noris remonti, tad lielu daļu mana laika aizņem būvniecības lietas; tas prasījis daudz organizatoriskas spriedzes. Par šī gada remontu sagatavošanu un norisi vairāk atbildību uzņemas domes speciālists, bet iepriekšējie prasīja vairāk manu iesaistīšanos un atbildību. Ir iekrājušies neizmantoti atvaļinājumi, jo, kad notiek apjomīgi remonti, direktors nevar divus vasaras mēnešus nenākt uz darbu.
Arī mācību procesa nodrošinājumā, kabinetu aprīkojumā viss ir mainījies. 90. gadu vidū parādījās pirmie datori, un 90. gadu beigās mums bija iekārtots datoru kabinets. Bet tagad pusi skolas varam nodrošināt ar datoriem. Klases aprīkotas ar jaunām mēbelēm un digitālajām tāfelēm, krīta tāfeles aiziet pagātnē.

Cik liela šobrīd ir skolas darbinieku saime? Kā veicas ar skolotāju piesaisti?
– Pašlaik skolā mācās 292 skolēni, strādā 39 pedagogi un 14 tehniskie darbinieki. Daži skolotāji strādā ar nepilnu slodzi, jo ir pedagogi arī citās skolās. Skolēnu skaits rūk, un es neko labu šajā jomā nesaskatu arī nākotnē. Kur viņi var rasties, ja dzimstība kopš 2014. gada samazinājusies par trešdaļu vai vairāk, un, kā varēja nesen lasīt, Bauskas novadā 2024. gadā reģistrēto jaundzimušo skaits salīdzinājumā ar 2023. gadu sarucis aptuveni par trešdaļu. Kur gan radīsies skolēni? Tādā pašā proporcijā gaidāms skolēnu skaita samazinājums. Kad sāku šeit strādāt, skolā mācījās ap 500 bērnu. Tolaik skola vēl bija izvietota tikai vecajā korpusā, mācību stundas bija organizētas divās maiņās.
Jaunu pedagogu piesaistīšana pašlaik ir viena no sarežģītākajām problēmām Latvijā vispār un arī mūsu skolā. Ja izveidojas vakance, ir ļoti grūti atrast skolotājus. Nereti izskan sabiedrībā izsaucieni – kāpēc skolās strādā tik daudz pensionāru!? Tāpēc, ka nav, kas strādā, tāpēc mēs te esam. Gaidot jauno mācību gadu, allaž ir raizes – būs vai nebūs 1. septembrī vajadzīgais skolotājs. Kādreiz, izsludinot sākumskolas skolotāja vakanci, pieteicās četri vai pieci pretendenti, tagad – vienu ar grūtībām varēja atrast. Problemātiski atrast arī sporta skolotāju, tagad mums palīdz sporta skolas treneri. Šajā mācību gadā ir izdevies nodrošināt skolotājus visos mācību priekšmetos. Bet priekšā stāv paaudžu maiņa, problēma paliek. Domāju, ka pašvaldībai būtu jādomā, kā piesaistīt studējošos. Tās varētu būt stipendijas, kas jaunajam speciālistam prasītu pēc studijām strādāt pašvaldības mācību iestādē.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.
Direktors iesildās «svaru celšanā» renovētās sporta zāles atklāšanas pasākumā 2015. gada 30. novembrī.
Foto no «Bauskas Dzīves» arhīva.

Kas ir svarīgi skolas vadībā?
– Priecājos, ka man vienmēr apkārt bijuši labi kolēģi gan šeit, gan arī citur, kur vien esmu strādājis. Noteikti neesmu autoritārs vadītājs, un man ir svarīga komanda. Parasti cenšos risināt uzdevumus un problēmas demokrātiski. Skolā man ir labi vietnieki. To varu teikt gan par bijušajām vietniecēm Annu Dupuri un Terēziju Punduri, gan tagadējām – Ivetu Semjonovu un jaunās paaudzes pedagoģi Marutu Korpu. Maruta ir arī mūsu skolas absolvente. Uz Ivetu varu droši paļauties, viņa prot risināt ļoti sarežģītas situācijas.
Man ir svarīgas draudzīgas un demokrātiskas attiecības gan skolas vadības komandā, gan ar visiem pedagogiem. Bet, kad jāpasaka stingrāks vārds, tad tas arī jāpasaka. Svarīgi – kā to pateikt. Jāatzīst, ir gadījies, ka ne vienmēr esmu bijis apmierināts par to, kā esmu pateicis.
Lai gan direktoriem ir atļauts pasniegt dažas mācību stundas kā skolotājam, es to vairs nedaru. Patiesībā tagad ir diezgan sarežģīti apvienot skolotāja un direktora pienākumus. Abiem darbiem jānododas pilnībā, un nevar vienu vai otru izmest no galvas.

Kā noris komunikācija starp skolu un vecākiem?
– Oficiāli tas notiek ar E-klases starpniecību digitāli, kas ir saziņas dokuments. Skolotāji daudz praktizē individuālas sarunas ar vecākiem, bet klašu vecāku sapulces arī vēl notiek. Citādi ir ar lielajām skolas sanāksmēm, tās pamazām «atmirst». Tradicionāli uz sapulcēm esam aicinājuši lektorus – speciālistus, kas runā par bērnu audzināšanā svarīgām tēmām. Vecāki ir maz atsaucīgi tās apmeklēt. Varbūt jādomā cita forma, kā ieinteresēt.

Izglītības reforma «Kompetenču pieeja mācību saturā» dažus gadus ir darbībā. Kā to vērtējat tagad?
– Kopš strādāju skolā, vienmēr ir bijušas izglītības reformas; reizēm nāk nākamā reforma, iepriekšējai nebeidzoties. Tā bija ar reformu, kas lika uzsvaru uz kritiskās domāšanas attīstīšanu; to pameta neīstenotu, un ķeras pie kompetenču pie-ejas. Pārmaiņas un jaunas pieejas nepieciešamas, bet to ieviešanai jābūt sagatavotai – sagatavotiem pedagogiem un mācību materiāliem. Bet viss notiek citādi. Protams, ir atklājušās daudz pozitīvas lietas. Dzīve tik strauji mainās, pieredze uzkrājas, un būtu jāizdara korekcijas arī reformas saturā. Šajā kompetenču pieejā viss ir attiecināts uz it kā ideālo skolēnu, kurš ir motivēts pētīt, meklēt, iedziļināties un projektēt. Bet nereti jādomā, kā skolēnu dabūt līdz motivācijai to darīt; un tādu bērnu nav maz. Dažreiz ir problēma dabūt viņu līdz skolai. Reformas vadībai būtu jāsadarbojas ar praktizējošiem pedagogiem un valsts mērogā jāizvērtē, kas izdodas, kas – nē. Vajadzētu atteikties no tā, kas ir pārspīlēts, un paturēt vērtīgo.
Kādreiz pedagogiem valstī rīkoja skolotāju kvalifikācijas kursus, kuri bija ar pārbaudes darbiem noslēgumā, kas pedagogus attīstīja tieši viņa specialitātē. Tagad ar to nodarbojas dažādas firmas, visbiežāk piedāvājot īslaicīgus kursus. Līdz ar to var teikt, ka skolotājiem nav sistemātiskas iespējas pilnveidoties specialitātē. Ja skolotājs vēlas, protams, var atrast daudz labu materiālu arī internetā.
Mums arvien vairāk jādomā par bērniem, kuriem ir mācīšanās traucējumi, tādu ir arvien vairāk. Arī tāpēc, ka Bauskas Valsts ģimnāzijā šādus bērnus neuzņem, un līdz ar to koncentrācija mūsu skolā palielinās. Ir bērni, kuri patiešām nespēj iemācīties programmā paredzēto. Domāju, viņiem vajadzētu atvieglināt eksāmenu uzdevumus, jo tagad prasības pārbaudījumos visiem ir vienādas. Mums ir skolotāju palīgi, kas strādā individuāli ar šādiem skolēniem. Pašlaik ir tikai pusotras slodzes šādam individuālam darbam, un tāpēc lielākoties skolotāja palīgs var palīdzēt jaunāko klašu skolēniem, bet vajadzība ir arī vecākajās.
Ir bērni arī ar uzvedības problēmām un neattaisnotu skolas kavēšanu. Vispirms mēģinām strādāt ar viņiem un vecākiem paši, bet ir gadījies sūtīt lietu uz Izglītības nodaļu, pašvaldības policiju, bāriņtiesu. Taču šobrīd likumā nav citas ietekmēšanas sviras kā tikai runāšana, runāšana un runāšana. Arī policijai ir visai maz ietekmes šajā jomā. Būtu jāparedz reāli naudas sodi vecākiem, ja bērns neattaisnoti nenāk uz skolu. Jādomā, kā prasīt lielāku atbildību no vecākiem un bērniem.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Ko jums nozīmē pērn saņemtais Goda raksts?
– Apbalvojumus saņemt ir patīkami, taču strādājot nekad nedomāju, vai tikšu novērtēts vai nē. Priecājos, ka mani kolektīvs ir izvirzījis šim apbalvojumam un pašvaldība novērtējusi. Sadarbība ar pašvaldību un tās speciālistiem vienmēr bijusi laba un atbalstoša. Domes priekšsēdētājs bija personīgi ieradies mani apsveikt jubilejas dienā, tas bija ļoti pagodinoši. Goda rakstu saņēmu svinīgajā pasākumā Rundāles pilī. Tas bija skaists brīdis, kuru izbaudīju kopā ar vecāko dēlu.

Kas relaksē, atbrīvo un palīdz atjaunot enerģiju?
– Man ļoti patīk ceļot, tas ir tas skaistākais. Gūstu jaunu pieredzi par citādu dabu, kultūru un cilvēkiem citur pasaulē. Pagājušajā gadā bija īpaši spilgts ceļojums, bērni uzdāvināja ceļojumu uz Madagaskaru. Man ir trīs bērni – Normunds, Maira un Armands, mazdēli – Adrians un Miks. Ceļojumā devāmies kopā visa ģimene. Tur viss bija atklājums – lemuri, baobabi, okeāns un cilvēki. Pirms brauciena biju satraukts par došanos tik tālu, bet esmu ļoti gandarīts par pieredzēto.
Meitas ģimene dzīvo Norvēģijā, kur arī uzaug mazdēls Adrians. Ik gadu vasarā kopā ar Miku braucam ciemoties pie viņiem. Tur jau vairs nejūtos kā svešumā, esmu kā savā vidē. Pirms pāris gadiem ceļoju Uzbekistānā, esmu apbrīnā par tur redzēto, īpaši par fantastiski atjaunotajām vēsturiskajām celtnēm. Daudz esmu ceļojis pa Eiropas zemēm. Madeiras sala palikusi atmiņā ar diezgan grūtiem pārgājieniem, kāpjot kalnā.
Ikdienā interesējos un sekoju līdzi notikumiem novadā, Latvijā un pasaulē. Izklaidē kultūras pasākumi – koncerti un teātris.
Man ir dārzs, ļoti patīk zemes darbi, sezonā tur patiesi varu atgūties no spriedzes. Kad pēc darba dienas skolā galva ir pārpilna, dodos turp un ātri vien to iztīru, atbrīvojos no liekā stresa. Līdzās ir labi kaimiņi. Tur ir siltumnīca un ogulāji, izaudzēju arī dažādus dārzājus, ir daudz puķu. Ļoti patīk puķes, īpaši rozes. Tās man ir kādas divdesmit. Pavasarī krāšņi uzzied tulpes, manā kolekcijā ir vairāk nekā 30 šķirnes. Vecmāmiņa stāstīja, ka agrā bērnībā esmu teicis, ka vēlos kļūt par dārznieku. (Smaida). ◆

Ar mazdēliem Norvēģijā.

Līdzīgi raksti

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
BauskasDzive.lv komanda.