Šodien Īslīces kultūras namā Gruzijas diena; koncertēs kantrī mūziķis Šota Adamašvili

Ar autentisku amerikāņu kantri mūziku sestdien, 25. februārī, Īslīces kultūras namā uzstāsies gruzīnu dziedātājs Šota Adamašvili (Shota Adamashvili), būs iespēja iegādāties garšvielas un dažādas noderīgas lietas no saulainās Gruzijas, kā arī aplūkot Gruzijas ceļojumu suvenīru un foto izstādi, portālu informēja Īslīces kultūras namā.

“Pagājušajā vasarā viesojos Latvijā un iemīlēju šo valsti, šo zemi, tās cilvēkus. Gada laikā esmu apguvis latviešu valodu un iemācījies vairākas latviešu dziesmas ar kurām ceru iepriecināt vietējos klausītājus,” stāsta Š. Adamašvili. Mūziķim šī ir bijusi ļoti ražīga vasaras sezona, viņš ar vairāk kā 60 koncertiem viesojies 6 valstīs, tai skaitā, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Zviedrijā un Vācijā.

Šota Adamašvili uzaudzis Bolnisi pilsētā Gruzijā. Intervijā portālam liepajniekiem.lv mūziķis atklāj, ka aptuveni septiņus kilometrus no Bolnisi ir vecākā baznīca Gruzijā.

“Tā tur stāv jau kopš piektā gadsimta un ir viens no apgabala simboliem. Bet tā ir vēsture. Ja runājam par tagadni, diemžēl nekas daudz tur nenotiek. Tā ir, kā mēs sakām, viena zirga pilsēta – visi pazīst visus, un es tur neesmu pieprasīts mūziķis, jo esmu vietējais. Reizēm spēlēju pilsētas centrālajā parkā, bet garāmgājēji īpaši nepiestāja (smejas).

Viņi pie manis ir pieraduši, nešķietu interesants. Reiz, kad atgriezos no nelielas koncertturnejas pa Eiropu, Bolnisi notika pilsētas svētki. Mans brālis bija izveidojis fotoizstādi pie vienas no senajām vācu vīna darītavām, vīna pagrabiem. Es uzstājos turpat, uz ielas, izstādes atklāšanā. Citviet pilsētā tajā pašā laikā bija izveidota skatuve, kur uzstājās gruzīnu tradicionālā folka dziedātāji. Tā bija jautra diena, bet teju visu koncertu nospēlēju viens pats. Tikai savam brālim, viņa fotogrāfijām un vīna pagrabiem. Ceru, ka nākotnē tur varēšu sarīkot kādus lielākus pasākumus,” optimistisks ir Š. Adamašvili.

Kad bijis mazs, mamma viņu sūtījusi uz klavierspēles nodarbībām. “Toreiz man nepatika, vairāk gribēju sportot, spēlēju futbolu. Kad pārcēlos uz Tbilisi, atklāju sev Elviu Presliju, “The Beatles”… Man ļoti patika Rietumu mūzika. Arī Rietumu kino, tieši vesterni, kur skanēja daudz kantri mūzikas. Nedomāju, ka tolaik sapratu, ka kaut kur dziļi iekšā vēlos kļūt mūziķis, dziedātājs un dzīvot uz riteņiem, kas būtu sapņa piepildījums daudziem mana aroda brāļiem.

Tas bija grūti, jo aktīvi netrenēju savu vokālu bērnībā. Censties uzsākt profesionāla mūziķa gaitas tikai vēlīnajos tīņa gados ir daudz grūtāk. Uzreiz pēc obligātā militārā dienesta iestājos vokāla kursos, jo gribēju kļūt labāks, gribēju pilnveidoties. Nebija daudz to, kuri man ticēja, kad sāku savas gaitas mūzikā. Bija daudz apšaubītāju, bet nekad jau nevari zināt, kur tavs ceļš tevi aizvedīs.

Jātic tam, ko mīli. Tas palīdz ticēt arī sev pašam un kļūt labākam. Mūzika jārada ar mīlestību. Nav labākas sajūtas par gandarījumu, kas rodas, kad esi kaut ko sasniedzis nozarē, kuru mīli,” teic gruzīnu dziedātājs.

Viņš Tbilisi studējis žurnālistiku, ieguvis bakalaura grādu, bet studiju laikā atskārtis, ka tas tomēr nav tas, ko vēlas, jo žurnālistika nozīmējot stāstu nodošanu lasītājiem.

“Es sapratu, ka man nemaz tik ļoti nepatīk dzīties pēc cilvēkiem un viņu stāstiem, bet vairāk patīk dzenāt pašam savas idejas.

Kad atklāju kantri mūziku, apjautu, ka viena no šī žanra sastāvdaļām ir stāstu nodošana klausītājiem – reizēm fikcijas pilnu stāstu, bet lielākoties savu pieredzes stāstu nodošana klausītāju ausīm un sirdij. Tas viss ļoti labi saslēdzās, un sāku sacerēt dziesmas. Interesanti, ka mani neviens neiedrošināja, izņemot vien dažus cilvēku. Es nebiju sevišķi labs. Nekāds dižais vokālists.

Man tolaik bija 19 vai 20 gadu, kad nolēmu veltīt dzīvi mūzikai, un tas viss sākās no baltas lapas. Man nebija formālas mūzikas izglītības vai izcila vokāla. Es to visu vienkārši mīlēju, tā bija tīra kaislība,” intervijā stāsta Š. Adamašvili.

Viņš piedalījies konkursos “Georgia’s Got Talent” un “The Voice”. “Ar to ļoti nelepojos, tie vairāk ir komerciāli pasākumi. Mani tomēr vairāk interesē tieši mūzika. Zināmu popularitāti, protams, ieguvu, un daļēji tā bija laba pieredze, bet arī kritika ne vienmēr bija objektīva, jo televīzijas šoviem ir savi mērķi, tiem jābūt jautriem. Tā ir izklaide.

Producenti tevi izmanto kā preci. Nezinu, vai šādi šovi vispār ir ļoti veselīgi mūziķiem, jo tas ietekmē katra māksliniecisko integritāti, neatkarību, domas brīvību.

Vislabākā žūrija ir tava auditorija. Tikai par tās viedokli būtu jādomā. Klausītāji ir ieinteresēti tajā, ko dzird un sajūt manā mūzikā, tas ir patiesi. Tas nav šovs. Kā savulaik teica kanādiešu leģenda Nīls Jangs – “man rūp tikai mūzika”. Ja cilvēki to tavās dziesmās un priekšnesumā sajūt, viņi uzticēsies,” tā Š. Adamašvili.

Viņš gruzīnu valodā atdzejojis un iedziedāji arī mūžībā aizgājušā latviešu kantrī grupas “Dakota” līdera Edvīna Zariņa populārāko dziesmu “Kurtizāņu ugunskurs”.

Biļetes uz koncertu vēl var iegādāties biļešu paradīzes kasēs un tiešsaistē  https://www.bilesuparadize.lv/lv/event/125728.