Solīto miljonu vietā – bedraini lauku ceļi un politiķu atrunas

Pirms iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām kārtējā administratīvi teritoriālās reformas piegājienā politiķi mudināja novadus apvienoties, solot 300 miljonus eiro vairāk nekā 1000 kilometru vietējo ceļu atjaunošanai. Valstsvīri apgalvoja, ka no katra mazā centra uz jauno domi cilvēki varēs nokļūt pa gludu asfaltu. Taču tagad, četrus gadus vēlāk, nākamo pašvaldību vēlēšanu priekšvakarā, izrādās, ka vairāk nekā trešā daļa no solītās naudas bijusi politiķu mānīšanās, ziņo Latvijas radio.

Gadu desmitiem valstij piederoša ceļa uzlabojumus gaida iedzīvotāji Bauskas novada Brunavas pagastā. Tur Latvijas Radio vairākkārt uzklausījis zemnieces Ivetas Ļekūnes sūrošanos, ka dārzeņu kravas pa izšķīdušo grants ceļu līdz pircējiem pilsētā jēdzīgā kvalitātē nogādāt nav iespējams. Brunava bijis pēdējais pagasts Bauskas novadā, kas pēc reformas palicis bez laba ceļa savienojuma ar centru.

“Un, protams, es piekrītu tam uzskatam, ka laukos var dzīvot tikai ļoti bagāti cilvēki, ja tā ir jālauž mašīnas. Šajā brīdī “Kāpostnīca” ir jau kļuvusi par eksportspējīgu uzņēmumu, bet, ziniet, eksports un Brunavas ceļi ir divas nesavienojamas lietas. Līdz šim,” stāstīja Ļekūne.

Viena no labajām ziņām ir tā, ka autoceļu uzturēšanas dienests ir kļuvis atsaucīgāks – siltās ziemas dēļ grantētais ceļš ir pastāvīgā šķīdonī, bet dažu stundu laikā pēc piezvanīšanas atbildīgajiem ierodoties greideris ceļu piekārtot. Iveta Ļekūne janvārī zvanījusi vismaz divas reizes. Viņa cer uz daudz būtiskāku labo ziņu:

“Šajā vasarā, tātad 2025. gada vasarā, mums ir solīts, un arī visos man zināmajos projektos ir ielikts, ka sāks asfaltēšanas darbus posmam, kas savienos Brunavu ar Bausku, respektīvi, šoseju A7. Un es, šobrīd to visu dzirdot, vēl nezinu, vai tam ticēt, jo es parasti ticu tikai tam, ko es redzu, bet nu visas pazīmes liecina, ka tas notiks. Nocīnījušies pa šiem gadiem esam ļoti, vairs jau nezinu, ko sākt domāt – negribētos teikt, ka tas ir tikai vēlēšanu tuvums.”

Frāze “briesmīgi” ir pieklājīgākais apzīmējums, ar ko grantēto ceļu stāvokli raksturo cilvēki Dienvidkurzemes novada dienvidrietumu stūrī Dunikas pagasta apkārtnē. Meža ceļā starp ciematu Ječi un Nīcu Latvijas Radio sastapa kādu mežstrādnieku. Viņš pastāstīja, ka ir ceļā no Bārtas, un arī nule izbraukto posmu raksturoja kā briesmīgu.

“”Latvijas valsts mežu” ceļi – tie ir labi. Bet pašvaldību ir slikti. Kalvenē ceļā uz mājām vispār zobus var izsist. Kalvene ir arī Dienvidkurzemes novadā, 50 kilometru no Liepājas uz Rīgas pusi pa A9, tad pa kreisi uz Aizputi. Tur tie pagasta ceļi ir briesmīgi. Ķeizariņš mums ir tālu Grobiņā, pa mūsu ceļiem neviens neliekas ne zinis. Teritoriālā reforma tiešām nebija par labu,” stāstīja mežstrādnieks.

Līdzīgi izsakās visi uzrunātie, kas nav saistīti ar vietējo vai valsts varu. Piemēram, veikala pārdevēja Dunikas pagasta Sikšņos. Šis ciemats ir viens no pēdējiem, no kura Dienvidkurzemes novadā uz centru Grobiņā nevar nokļūt pa asfaltētu vai vismaz jēdzīgu ceļu. Cilvēku trūkuma dēļ tur pirms dažiem gadiem slēdza skolu, bet ceļu trūkuma dēļ drīz varēšot slēgt arī visu ciematu.

“Nu, ir briesmīgi. Ir briesmīgi vienkārši. Nav iespējams. Katru dienu ir jābrauc uz darbu ar ātrumu 20 kilometri stundā. Es braucu no Dunikas, kas ir starp Bārtu un Rucavu. Nav jau ļoti tāls gabals, bet ir jābrauc katru dienu. Un ir cilvēki, kas brauc katru dienu uz Liepāju, uz darbu, jo mums jau te ar to darbu ir, kā ir,” stāstīja veikala pārdevēja.

Iespējams, lauku cilvēku domas par grantēto ceļu stāvokli pēc teritoriālās reformas vēl precīzāk, lai gan pavisam īsi, apzīmēja kāds vīrietis pie depozīta automāta:

“Varbūt labāk nerunājam?”

“Būs rupji vārdi, ja?”

Situācija ar ceļu stāvokli nemaz smieklīga nešķiet Dienvidkurzemes novada domes priekšsēdim Aivaram Priedolam (Zaļo un Zemnieku savienība). Ar viņu izdevās aprunāties tikai pa telefonu, jo mērs ikdienā aizņemts, tostarp tiekoties ar vietējiem cilvēkiem. Protams, tas jo īpaši svarīgi politiķim ir priekšvēlēšanu laikā. Bet cilvēki viņam sūdzas par ceļiem. Vai tie ir labā stāvoklī, vaicāja arī Latvijas Radio. Priedols atbildēja: “Nav! Tas ir īsais variants. Un, otrkārt, tas ir ļoti vajadzīgs, jo citādi mums cilvēkiem nav, ko pateikt, kas ir kļuvis labāk.”

Dienvidkurzemes mērs Priedols runāja par teritoriālo reformu, kurā no daudziem novadiem tapa teritorijas ziņā lielākais novads Latvijā. Cilvēki 50 kilometru attālumā no Grobiņā esošās domes viņu dēvē par nesasniedzamu ķeizariņu. Un cilvēki arī nemaz nezina, kurš ceļš ir pašvaldības un kurā gaidāmi valsts greideri vai asfalta mašīnas.

Foto: Edgars Kupčs / Latvijas Radio

“Rucava–Grobiņa, kas ir tiešais savienojums no Dunikas, nav mums ar melno segumu. Un nav arī no Embūtes uz Vaiņodi, lai gan tur šosejas 9. kilometrā ir nozīmīgs valsts aizsardzības objekts. Es domāju, ka to varētu kopīgiem spēkiem risināt Satiksmes un Aizsardzības ministrija. Tas būtu reāli, un ieguvēji būtu arī mēs,” stāstīja Priedols.

Taču lielā novada vadītājs neslēpj, ka par valstij piederošo ceļu atjaunošanas plāniem pašvaldībām informācijas ir maz. Tāpēc uz nākamo Kurzemes reģiona pašvaldību vadītāju sanāksmi Tukumā pēc nedēļas sauks skaidroties uzņēmuma “Latvijas valsts ceļi” vadību. Priedols izgaismoja vēl kādu problēmu, ko aktualizē pašreizējā ģeopolitiskā situācija.

“Kur vispār par spozmi nevar runāt – traģēdija ir ceļa posms uz Skodu Lietuvā.

Mums tagad robežu aktualitātes ir mainījušās, un mums, uzņēmējiem, tirdzniecības sakariem ir vajadzīga robeža uz dienvidiem, uz “veco pasauli, uz veco Eiropu”, jo austrumu robeža, es domāju, uz ilgu laiku ir slēgta. Bet mēs vēl neesam attapušies, ka šī ceļa sakārtošana ir mūsu vienīgā iespēja palīdzēt uzņēmējiem. Jau kādu trešo vai ceturto gadu tas ir vienkārši izsviests ārā no valsts plāniem! Bet mēs tikmēr sapņojam par kaut kādām dzelzceļa struktūrām, nesaucot tās svešvārdos, lai gan dzelzceļš reāli ir palaists jau šodien, jo vilciens no Viļņas nāk uz Rīgu, no Rīgas uz Valku, kā senā dziesmā, un tālāk jau igauņi apkalpo. Tātad savienojums mums starp trim Baltijas valstīm jau ir. Tāpēc ko mēs sapņojam?” izteicās novada vadītājs.

Tikmēr Priedols valsts ceļus greiderē pats.

“No Priekules uz Ilmāju mums ir jāved bērni. 1. septembrī tur bija tāds ceļš, ka es dabūju personīgi lūgties “Latvijas valsts ceļu” priekšniekam, lai atļauj nogreiderēt. Nu, tāda gadījuma manā 30 gadu praksē pašvaldībās vēl nebija bijis!” uzvēra Priedols.

Solījumu nepildīšanā vaino ārējus apstākļus

Iespējams, valsts ceļu sakārtošanu pasteidzinās nevis šogad gaidāmo pašvaldību vēlēšanu tuvums, bet nākamās Saeimas vēlēšanas, jo tagad, četrus gadus pēc administratīvi teritoriālās reformas, politiķos nemaz nemana nožēlu par to, ka tie ir apmānījuši reģionu cilvēkus. Proti, pirms novadu apvienošanas tika solīts, ka vietējo ceļu sakārtošanā valsts ieguldīs 300 miljonus eiro, salabojot ceļus vairāk nekā tūkstoš kilometru garumā.

“No 2020. gada līdz 2025. gadam ieskaitot, kur jau būs padarāmie darbi, administratīvi teritoriālajā reformā būs sakārtoti ceļi 856 kilometros. Tas, kur vēl ir vajadzība, ir 197 kilometri jeb 111 miljoni eiro,” stāstīja Satiksmes ministrijas Autoceļu infrastruktūras departamenta direktors Tālivaldis Vectirāns. Viņš skaidroja, ka līdz ar drošības kļūšanu par politiķu un arī valsts maka prioritāti reģionālo un vietējo ceļu kapitālās pārbūves šā gada budžets ir samazināts par astoņiem miljoniem eiro. Vai un kad atradīs 111 miljonus eiro, lai izpildītu teritoriālās reformas solījumu, Vectirāns pateikt nevar.

“Nē, tiem 111 miljoniem precīza nauda nav iezīmēta.

Taču atbilstoši Autoceļu padomes lēmumam Satiksmes ministrija pašlaik pārskata abas stratēģijas – galvenajiem ceļiem līdz 2040. gadam un vietējiem/reģionālajiem ceļiem līdz 2027. gadam,” norādīja Vectirāns.

Līdz šim novadu apvienošana visvairāk par labu nākusi ceļiem Vidzemē. Tā atzīst reģionālās attīstības ministrijas Valsts ilgtspējīgas attīstības plānošanas departamenta direktore Jevgēnija Butņicka, uzskaitot par reformas solījumu naudu salabotos ceļus.

“Dominē Vidzemes un Latgales plānošanas reģions, tad ir Kurzemes reģions un Rīgas reģions, bet vismazāk [sakārtotu] ceļu ir Zemgales plānošanas reģionā. Toreiz, kad veidojām ceļu sarakstus, tomēr skatījāmies ceļu garumu, lai proporcionāli tas ir daudzmaz līdzvērtīgi,” skaidroja Butņicka.

Ierēdņi atgaiņājas, ka jautājums par naudu solītajiem, bet arvien neizbraucamajiem ceļiem ir politiķu atbildība. Butņicka no pašvaldību lietu ministrijas piebilda, ka situāciju vieglāku nepadara vēl papildu vajadzības pēc ceļiem skolu tīkla reformas dēļ.

“Ceļu saraksts pilnībā nav izpildīts, tādēļ arī savienojums ar centru ne visos gadījumos ir nodrošināts. Pagājušajā gadā runājām ar pašvaldībām par papildu nepieciešamo finansējumu valsts reģionālajiem un vietējiem ceļiem skolu tīkla kontekstā, bet tur arī ir diezgan liela vajadzība, jo skolas jau arī atrodas apdzīvotās vietās, tāpēc joprojām ir vajadzība ceļu sakārtošanai,” stāstīja Butņicka.

Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas rezultātu izvērtēšanas apakškomisijas vadītājs Valdis Maslovskis (Zaļo un Zemnieku savienība) uzskata, ka no politiķu solītā piektdaļa nav paveikta nevis pašu dēļ, bet lielā mērā ārēju apstākļu ietekmē – pašvaldību reformai sekoja kovida laiks, tad karš Ukrainā ar būtiskiem sadārdzinājumiem, tajā skaitā ceļu būvē, kā arī valsts prioritāšu izmaiņām.

“Nu, droši vien pagaidām pēc tām aplēsēm, kā rit, viss šogad netiks realizēts.

Arī Ludzas novadā, no kura pats nāku, reformas kontekstā bija jāsakārto tikai viens ceļa posms – Rundēnu pagasta centrā –, bet savienojums ar Ludzas pilsētu būs tikai 2026. gadā. Bet būs, tā vismaz sola Satiksmes ministrija,” sacīja Maslovskis.

Politiķis vērtē, ka ar pašreizējiem 354 miljoniem eiro ceļiem gadā, lai gan summa ir lielāka nekā pērn, ir par maz.

“Tas ir katastrofāli, jo, iepazīstoties ar kartēm, ir ļoti daudz ceļu sliktā un ļoti sliktā stāvoklī. Protams, ceļus labo, tie kļūst labāki, bet tas slogs un ceļu garums, kas vēl jāsalabo, nav samērīgs ar tiem līdzekļiem, ko valsts piešķir,” uzsvēra Maslovskis.

Varbūt ātrāks risinājums būtu, ja mazākos valsts ceļus pārņemtu pašvaldības, kuru vadībai atšķirībā no valsts tomēr nāktos pildīt solījumus, ja pie varas gribētu būt nākamos četrus gadus?

“Pašvaldības ne pārāk naski pārņem. Piemēram, 2022. gadā tādi bija 15 kilometri, 2023. gadā – 122 kilometri, bet 2024. gadā ir pārņēmušas 57 kilometrus. Daudz nav, bet tā vismaz ir darbība pareizajā virzienā. Var gan arī pašvaldības saprast, jo tās nav pārliecinātas, kā veiksies ar uzturēšanu. Lai gan tie 1560 eiro par kilometru gadā iet līdzi, lai uzturētu vai būvētu,” stāstīja politiķis.

Dienvidkurzemes novada vadītājs Priedols gan atzīst, ka daļu valsts ceļu varētu pārņemt:

“Nu, pie tik saspringta budžeta vai mēs varam ar jauniem izaicinājumiem nākt? Jau pirmajā gadā, kad apvienojāmies, vēl nebija kopīgu plānu, bet nopirkām trīs autogreiderus, kas ir unikāli. Ar saviem ceļiem tiekam labāk galā nekā valsts, bet arvien neapmierinoši. Mēs būtu ar mieru pārņemt tos valsts ceļu posmus, kur ved bērnus uz skolu un kur ir mazāk intensīva satiksme. Tos, kur brauc mūsu greideris, lai sasniegtu mūsu ceļu, tur tad varētu lāpstu nolaist uz valsts ceļa. To pat paši mūsu greiderētāji ir ieteikuši, tam mēs esam gatavi, jā.”

Valsts gan arī palīdz pašvaldībām uzturēt to pārvaldībā esošos ceļus, ik gadu šim mērķim veltot ap 70 miljonu eiro mērķētas dotācijas. Vēl gan nav bijis neviens gads, kad vietvaras būtu atzinīgi izteikušās, ka ar tādu naudu pietiek visu ceļu kopšanai.