Laikraksta “Bauskas Dzīve” 80 gadu nokrāsas, ritms un svars

Reģionālajam laikrakstam «Bauskas Dzīve» šajā rudenī apritēs 80 pastāvēšanas gadi – tā pirmais numurs uz vienas lappuses ar nosaukumu «Bauskas Darbs» klajā nāca 1944. gada 27. oktobrī. Laika ritumā lokālais preses izdevums piedzīvojis pat neticamas pārvērtības. Tajās ielūkosies divas redakcijas darbinieces, kuras, būdamas mūža atvaļinājumā, dzīvo attālināti no avīzes ikdienas, bet domās un nedaudz arī darbos ir vairāk nekā pusgadsimtu saistībā ar savu bijušo darba vietu. Viņas, divu paaudžu žurnālistes – deviņdesmitgadniece Daina Ziemele un septiņdesmitgadniece Mārīte Ozoliņa – kavēsies tajā laikā, kas veltīts avīžniecībai.

Ilgais uzticības ceļš
Daina. Pirms 56–57 gadiem, kad vietējais laikraksts no necilā «Bauskas Darba» bija kļuvis par kliedzošo «Komunisma Ceļu», mēs gandrīz vienlaikus nonācām avīzes redakcijā. Tikai pa dažādiem ceļiem un no dažādām paaudzēm. Es pirms desmit gadiem biju atgriezusies no izsūtījuma PSRS Tālajos Austrumos ar Amūras apgabala Mazanovas rajona Novokijevkas Uvala vidusskolas izdoto atestātu. Šis dzīves nogrieznis ir manu mūžu neiedomājami caurvijis, protams, arī darbu redakcijā, taču uzreiz varu sacīt, ka ar avīzi esmu slima pozitīvā nozīmē.
Šoreiz uzirdinām atmiņas katra no sava skatu punkta. Atcerēsimies cilvēkus, kuri strādāja un krāja pieredzi avīzē, arī tos, kuri viņus uzraudzīja. Atklāsim, cik sarežģīts un darbietilpīgs, mūsdienu skatījumā pat arhaisks, bija katra laikraksta numura ceļš no žurnālista darba galda līdz lasītājiem.

Ar savu būtību cauri sistēmai
Mārīte. Mani 1969. gada rudenī darbā par telegrāfisti pieņēma tā laika redaktors Rihards Grenctāls. Redakcijā atradās ierīce, ko sauca «teletaips». Uz garām papīra slejām no oficiālajām valsts aģentūrām TASS un LETA pienāca un tika izdrukāta partijiski un valstiski svarīga informācija. Telegrāfistei bija ar parakstu jāapstiprina, ka ziņas saņemtas. Tām bija jāatvēl vieta avīzē, kas nāca klajā uz divām lapām jeb četrām lappusēm. Šis noslogojums ļāva veikt papildu darbu amatā, ko dēvēja par literāro līdzstrādnieku, kas īstenībā bija žurnālists. Manas gaitas redakcijā sākās bez problēmām, jo 1969. gadā biju iestājusies Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļas neklātienes grupā. Studijas ritēja kopā ar vairākiem tā laika Latvijas rajonu avīžu korespondentiem un joprojām Latvijas Televīzijas populāro žurnālistu Andreju Volmāru.

Daina. No mūsu pirmsākumiem 60. gadu beigās vairs nav literāta Reiņa Ādmīdiņa, literāro līdzstrādnieku un nodaļu vadītāju – Ainas Mednes, Ilzes Zariņas, Gunāra Ržepicka, Viļņa Graša, Vara Leikarta, Birutas Bērziņas, Maijas Andersones, Visvalža Bulles, redaktoru Riharda Grenctāla, Jāņa Vecumnieka, Gunāra Šimkevica, fotogrāfu Zigurda Stūra, Ādolfa Gaiļa, ilggadējās grāmatvedes Elvīras Stankevičas, korektores Valijas Vasiļjevas, Veras Grenctāles un citu.

Mārīte. Tavu uzskaitījumu papildināšu, jo šajā gadsimtā esam zaudējuši lieliskos kolēģus un talantīgos žurnālistus Vilni Auzānu un Ainu Ušču. No visiem viņiem manī palicis kaut kas neizgaistošs. Katrs bija personība ar savu izteiksmību, ko paturēt sev. Tu redakcijā darbu sāki gadu agrāk par mani. Kā nokļuvi šajā kolektīvā?

Daina. Kritēriji tolaik atšķīrās no mūsdienu prasībām, izglītības dokumentam nebija izšķiroša nozīme. Sešdesmito gadu sākumā iesaistījos jauno autoru apvienībā, kas pastāvēja redakcijas pajumtē. Biju pat uzrakstījusi stāstiņu «Ārpus kārtas». Laikam tiku novērtēta kā rakstīt pratēja. Toreiz vēl «Bauskas Darbā» strādāja augsti skolotais filologs un literatūrkritiķis Reinis Ādmīdiņš, pedagogs un dzejnieks Alberts Ločmelis. Viņi bija mani valodas skolotāji, Reinis – jauno literātu apvienībā, Alberts praktiskajā darbā jau tiešāks un kategoriskāks: «Sarežģīta nekā nav, tikai jārak-sta latviski pareizi.» Ar Albertu Ločmeli joprojām retumis sazinos, viņu interesē, kā klājas mūsu avīzei.
Sākot darbu redakcijā, svarīgāka bija mana biogrāfija. Latvijas komunistiskās partijas (LKP) Bauskas rajona komitejas pirmā sekretāra Jāņa Bonāta vērtējumu biju izturējusi, bet ideoloģiskā sekretāre Olita Gūtmane pa čekas kanāliem skaidrojusi, vai mans tēvs nav bijis aizsargs.
Redakcijā ienācu diezgan pārliecināta un jau agrāk iepazīto darbinieku iedrošināta. Taču tikai darba turpmākajos gados sāku just, ka manas publikācijas tika stingri novērotas un starp rindām atrasts arī tas, kā tur nemaz nebija. Joprojām būdama saistīta ar laikrakstu, apzinos, ka neesmu žurnāliste – ne pēc rakstura, ne pēc attiecīgām zināšanām.

Mārīte. Kā tagad saka, tev ir zems pašnovērtējums. Esi taču redakcijas ikdienā bijusi tik dažādos pienākumos: aizvietojusi korektorus, arī atbildīgo sekretāri un pat grāmatvedības lietas tev bijušas uzticētas. Allaž esi aizstāvējusi latviešu valodu un mācījusies. Tava valoda kaut vai pašā īsākajā tekstā ir īpaša.

Daina. Paldies, Mārīt! Lai cik dīvaini tas būtu, tieši tajos gados Žurnālistu savienība regulāri rīkoja latviešu valodas seminārus, kuros vērtēja arī preses valodu, secinājumus un ieteikumus apkopoja izdevumā «Latviešu valodas kultūras jautājumi». Redaktors atļāva arī man piedalīties mācībās kopā ar korektori Valiju Vasiļjevu.

Ar savu vēju
Daina. Pirms mums 1962. gada pavasarī, mainoties avīzes nosaukumam no «Bauskas Darbs» uz ideologu uzspiesto «Komunisma Ceļš» un rotējot vadībai un žurnālistiem, redakcijā bija ienākušas jaunas vēsmas. Izskausts vēlo vakaru darbs. Notikušas arī pārāk nesāpīgas kadru maiņas. Redakcijas acīgās grāmatvedes Elvīras Stankevičas pirmie iespaidi par jaunatnācējiem. Redaktors Rihards Grenctāls – Pols Robsons (amerikāņu aktieris – red.), gara auguma, taisnu muguru, brūnā uzvalkā; viņa vietnieks Visvaldis Bulle – sēdēja uz galda, kājas sakrustojis, viscaur pelēks, bet acis – zilas. Kā avīzes atbildīgā sekretāre un reizē arī maketētāja, tu Visvaldi iepazini labāk.

Mārīte. Abi bija pamanāmi, bet raksturā atšķirīgi, kas, iespējams, šo tandēmu stiprināja. Visvaldis Bulle bija ar apbrīnojamām darba spējām. Bija pat teiciens, ka viņš toreizējā apjoma avīzi var pierakstīt no rīta sākot līdz pievakarei. Viņam patika laikraksta maketēšana. Ar smaidu pieminēja aplauzuma modi, kad lapas vidū ielika tā saukto «zābaku» un apkārt neregulāri izkārtoja citus tekstus. Vēlākos gados viņš veidoja lappuses plakātus, izklāstot modernās tehnoloģijas lauksaimniecībā. Pēc brīvdienām bija redzams, ka Visvaldis strādājis dārzā, rokas «nodeva». Atslodzei vēl bija četrkājainie mīluļi, īpaši kokerspaniels Flēra. Diemžēl abi redakcijas balsti tika pāragri aizsaukti mūžībā.

Daina. Cilvēcībai ir vieta jebkuros apstākļos. Tu labāk par mani zini, ka pirms avīzes nodošanas drukāšanai tipogrāfijā, to parakstīja redaktors, uzņemdamies atbildību par saturu. Mūsu redakcijā tā arī bija. Mana dzimtā puse ir Madona, tādēļ jo īpaša interese par Vidzemi un novadnieci rakstnieci Ilzi Indrāni. Pēc viņas apciemojuma tapa publikācija, kas tika nopelta Latvijas komunistikās partijas rajona komitejā. Izrādās, ka viņas pieminēšana bija nevēlama pēc žurnālā «Karogs» publicētā teksta «Milzis uz māla kājām». Sodu par manu rakstu, iespējams, saņēma redaktors Rihards Grenctāls, jo man nebija dokumenta, kurā atstāt ierakstu. Redaktors man neizteica pārmetumus. Citā reizē par nevēlamām personām, kuru vārdus avīze nedrīkst pieminēt, tiku brīdināta iepriekš. Piemēram, par dziedāšanas skolotāja Kārļa Hammera godināšanas koncertu, jo viņš diriģējis aizsargu kori un bija politiski represēts. No reportāžas par piemiņas sarīkojumu Vecsaules silā bija jāizņem teksts par rakstnieku Miervaldi Birzi, cietušu vācu koncentrācijas nometnē. Saviesīgajā daļā pārāk brīvdomīgi izrunājies.

Mārīte. Papildinot tevi, jāteic, ka avīzes galviņā bija lasāms «LKP Bauskas rajona komitejas un rajona Tautas deputātu padomes izdevums». Tas vien nosaka darbības virzienu, kas tematiski bija orientēts uz ideoloģiskām un ražošanas tēmām, dažādu lauksaimniecības rezultātu pārskatu publicēšanu, sociālistiskās sacensības atspoguļošanu un tamlīdzīgi. Tev bija jāraksta par kultūru un skolām, tēmām, kas pavēra vairāk radošas brīvības.

Daina. Pārlecot gadiem pāri, atcerēšos pēdējo komunistu valdīšanas laika un arī Atmodas laika redaktoru Gunāru Šimkevicu. Viņš man uzticēja visas pēckara avīžu pavēļu grāmatas, kur bija atrodama visu avīzes redakcijas darbinieku rotācija, kā arī cita informācija. Izraksti kļuva par aizmetni vēl nenobriedušai iece-
rei – grāmatai par redakcijas vēsturi «Laikmetu svaros», izdota 2005. gadā.

Visilgāk, kopš nodibināta SIA «Bauskas Dzīve», reģionālo laikrakstu «Bauskas Dzīve» jau divdesmit astoto gadu kā «uzticības smago nastu» vada galvenā redaktore Anita Rozentāle. Viņa man uzticējusies, ļāvusi gadiem ilgi izpausties avīzes slejās pašas izdomātos sirdsdarbos, neļaujot smadzenēm sastingt.

Režīma spēks un vājums
Mārīte. Nerunājot pārlieku personīgi, stāstīšu, kā izjutu komunistiskās preses laiku, pārskatot periodu, kas bijis manās darba gaitās. Vispirms tas jautās studijās, kad vajadzēja lasīt un konspektēt Ļeņina rakstus. Jau tiešāk ar sistēmas nospiedumu sastapos, kad 1975. gadā saziņā ar LKP rajona komiteju kļuvu par atbildīgo sekretāri (darbinieks, kurš plāno avīzi tematiski un vizuāli, sadarbojas ar visiem redakcijā strādājošajiem – red.). Tajā laikā bija jāraksta redakcijas ceturkšņa plāni (to darīja redaktors vai viņa vietnieks – red.). Šie plāni četras reizes gadā bija jāiesniedz LKP Bauskas rajona komitejā. Redakcijas vadošajiem darbiniekiem vajadzēja piedalīties LKP rajona komitejas biroja sēdēs un plēnumos, lai būtu informēti ideoloģiskajā laukā. Īpaši avīzes numuri tika veidoti un veltīti partijas rajona organizācijas konferencēm.
Turklāt reizi piecos gados pēc Padomju Savienības komunistiskās partijas kongresiem rajonu avīžu vadošie darbinieki tika aicināti uz mēnesi ilgiem kursiem, kurus rīkoja LKP centrālā komiteja (CK), lai skolotu vietējos žurnālistus komunistiskā garā. Nenosaucot gadskaitļus, pieminēšu vēl kādu LKP CK inspirētu prasību – rajonu laikrakstu redakcijās veidot preses grupas. Proti, tajās bija iekļauts kāds LKP rajona komitejas darbinieks un nozares speciālists no tā laika Lauksaimniecības pārvaldes. Tādēļ, lai viss būtu tā laika pareizajā «toņkārtā».

Daina. Atceries, ka padomju laikā pastāvēja rajonu avīžu apvienības. Vienā grupā bija Bauskas, Jelgavas, Dobeles, Tukuma, Talsu, Ogres un Rīgas rajona redakcijas. Reizi ceturksnī notika sanāksmes, kurās bija jāpiedalās pārstāvjiem no visiem pieminētajiem rajoniem. Oficiālajā daļā, protams, bija partijiskas runas, avīžu vērtējums kāda temata izklāstā un tamlīdzīgi. Savu programmu bija izdomājuši viesu uzņēmēji, katru nākamo reizi mainoties praktiskajiem organizatoriem, rajonu redakcijām. Šo praksi daļēji varēja vērtēt pozitīvi. Regulāras tikšanās ar kolēģiem ļāva ielūkoties arī viņu ikdienā un gūt kādu jaunu ideju, kā arī iepazīt tuvāku un tālāku kaimiņu interesantus objektus, ne tikai ražošanas būves un saimniecisko darbību.
Mārīte. Interesanti, ka man joprojām ir saikne ar šajās sanāksmēs sastaptajiem un iepazītajiem kolēģiem. Visvairāk ar Ogres žurnālisti Vinetu Brišku. Pēc vienas šādas sanāksmes Bauskas redakcijas darbinieci dzīves gaitas aizveda uz Talsiem, kur avīzes redakcijā strādāja viņas nākamais vīrs.

Savējie un citi
Mārīte. Esam piemirsušas, ka redakcija tolaik nevarēja pastāvēt bez tipogrāfijas. Bija gadi, kad abas iestādes atradās vienā ēkā, pēc tam tajā pašā Rīgas ielā viena otrai pretī. Avīzes tapšanā vairākiem poligrāfiķiem bija ļoti nozīmīga vieta. Kopīgs bija tā sauktais ražošanas process un sabiedriskā dzīve. Ar to jāsaprot – vienota partijas un komjaunatnes pirmorganizācija, arodbiedrība, kopēji pasākumi, svētki, vēl tādas kā politmācības komunistiem. Atbildīgā sekretāra darbs ar poligrāfiķiem bija īpaši saistīts, domās ar cieņu pieminu daudzus. Vien jāteic, ka, mainoties tehnoloģijām, uz redakciju 1996. gadā atnāca strādāt Eva Rigaste. Linotipa taustiņi bija jānomaina ar datora klaviatūru. Arī viņas meita Vineta apguva iemaņas laikraksta maketēšanā un šo darbu veica vairākus gadus.

Daina. Atgādināšu, ka līdz jaunajām tehnoloģijām vēl bija jāpagaida. Piedzīvotajā linotipu ērā nebija ne mobilo telefonu, ne datoru un interneta. Daudziem telefona nebija vispār. Kabinetos klabēja trofeju rakstāmmašīnas, un žurnālisti, saņēmuši jaunus uzdevumus, posās uz objektiem ar vienīgo aprīkojumu – pildspalvu un bloknotu. Gatavs kārtējam reisam bija ilggadējais šoferītis Juris Iļņickis ar redakcijas pelēko «bobiku». Jurītis pārzināja putekļainos rajona lauku ceļus no Taurkalnes līdz Jaunsvirlaukai. Kopsaimniecībās, skolās un citos objektos viņu sagaidīja kā savējo. Vajadzības gadījumā Juris arī fotografēja. Viņš mēdza pajokot, un arī tagad ar smaidu atceras «jaukos brītiņus», kādu redakcijā netrūka, jo ar «socializēšanos» viss bija kārtībā.

Mārīte. Katrai mums ir savas emocijas par ikdienu redakcijā. Bija periods, kad izšķīros mainīt darbu, bet pēc tam gan atgriezos. Pārmaiņu periods Atmodas posmā manī urdīja iekšēju nemieru, cik daudz ir bijis noklusēta, cik daudz komunistiskā režīma uzspiesta. Pēc trīs darba gadiem Rundāles pils muzejā 1993. gadā atkal biju avīzes štatā un sajutos īstajā vietā, strādājot par korespondenti.

Daina. Duālā situācija, kad par padomju laikā vajātajiem «noziedzniekiem» nedrīkstēju rakstīt, bet pati tāda biju, likās nepanesama. Vēl tagad kauns par sevi, atceroties, piemēram, kā Bauskas 1. vidusskolas direktors Laimonis Rācenājs taisnojās man par to, ka valstiski svarīgajā sarīkojumā kultūras namā tik maz audzēkņu no viņa skolas. Šo un līdzīgas situācijas atmiņā nespēj kliedēt laiks.
Biju redakcijā nostrādājusi jau četrpadsmit gadus, un manā pusgadsimta dzimšanas dienā kādreizējā kolēģe ar meitas uzvārdu Maija Griķe tematiskajai lappusei «Pie kamīna» bija iesniegusi publikāciju «Paldies, ka raksti!». Sirsnīgajam vēstījumam bija negaidīta rezonanse. Toreizējais redaktors Jānis Vecumnieks ražošanas sanāksmē, vērtēdams viņa atvaļinājuma laikā iznākušās avīzes, kā lieku uzskatīja šo publikāciju. Tiekoties pēc gadiem pavisam citos apstākļos, ieraudzīju it kā citu cilvēku. Kas zina, kādas lomas katrs spēlēja?
Ģimenes apstākļu dēļ 1985. gadā štata korespondentes darbu pārtraucu ar neesošas vainas apziņu salikumā ar lasītāju uzticību un «apgrūtinājumu» komunistiskās idejas nesējiem un sargiem.

Mārīte. Mūsu laiks ir neatņemams, kāds vien tas bijis. Svarīgākais, ka gadi kopā ar tevi un daudzajiem citiem kolēģiem, ar sastaptajiem ļaudīm ir devuši dzīves piepildījumu. Sarežģītu, bet bezgala interesantu. Par to – visīstākais paldies!

Turpinājums vēl būs. ◆

Sarunu fiksējusi MĀRĪTE OZOLIŅA