Viens no pirmajiem Černobiļas seku likvidētājiem Gailīšu pagasta iedzīvotājs Ivars Kalada
intervijā LTV raidījumam «Panorāma» uzteicis populāro HBO seriālu par
traģisko katastrofu.
«Šis tas nav izstāstīts, vēl kas – piepušķots, bet kopumā – labi, ka
šāds seriāls tapis, jo cilvēkiem ir jāzina,» par HBO seriālu «Černobiļa»
saka viens no pirmajiem Latvijas černobiļiešiem Ivars Kalada.
Viņš bija starp pirmajiem tūkstoš vīriem no Latvijas, kurus uz
Černobiļas katastrofas seku likvidāciju nosūtīja pusotru nedēļu pēc
avārijas. «Pateica, ka uz 45 dienām un kaut kādas mācības. Domāju, uz Jāņiem būšu mājās, baigi labi. Un tas viss pasākums
izvērtās 155 dienu garumā. Man personīgi. Beigās izrādījās, ka mūs tur
apšmauca kapitāli ar radiācijas devām,» stāsta Kalada.
Viņš tika ieskaitīts mediķu rotā kopā ar eksprezidentu Valdi Zatleru.
Iespējams, tieši tas viņu pasargājis no smagākām sekām, jo mediķi
redzēja un zināja vismaz nedaudz vairāk kā pārējie.
«Bija viens zinātnieks, viņu ātri pavāca nost, ar armijas pakāpi.
Zināja, ka ir katru dienu jādzer 100 grami alkohola un vīnogu sula, kas
vada tos radikāļus ārā, kas, protams, mums tika liegts. Mediķis ir mediķis, viņš kafiju uztaisa ar jumtu,» stāsta Ivars.
Savs stāsts Ivaram ir arī par vienu no nervus kutinošākajām seriāla
epizodēm, kur, pakļauti nāvējošai radiācijas devai, jauni puiši un vīri
attīrīja no radioaktīvā grafīta reaktora jumtu.
«Mans rotas komandieris, varētu teikt, nu jau zem zemes, Junga Andris,
viņš mani izglāba. Mēs gribējām tikt mājās par katru cenu, jo sapratām,
ka nenotiks, es teicu – uzkāpsim uz jumta brīvprātīgi, nometīsim tos
grafīta stieņus, savāc devu un… Viņš teica, es jūs uz jumta nelaidīšu.
Tā i palika, un tas varbūt izglāba, jo atnāca no mana ciema cilvēks,
divas nedēļas pabija, tai skaitā uzkāpa uz tā jumta pusotru minūti, un
viss, ir jau n-tos gadus zem zemes,» atceras Ivars.
Daudz kas seriālā neesot parādīts, šis tas arī piepušķots, bet kopumā
bijušais černobilietis to vērtē pozitīvi, jo cilvēki skatās,
interesējas un runā. Arī visi Ivara bijušie Černobiļas biedri, ar kuriem
par seriālu runāts, ir to redzējuši.
«Lai tas būtu kinoļaužu, kā saka, viņu skatījums. Mums ir cits, es
neesmu kino kritiķis, bet neko… Protams, asaras sanāca kaklā, viss
tas… Ļoti nepatīkami. Jo zinu, cik daudzi ir miruši. Cilvēki ar ko
kopā biju,» saka Ivars.
Par spīti smagajām atmiņām Ivars gribētu Černobiļā vēl atgriezties un
izstaigāt atvērtās teritorijas. Bet viens, ne tūristu grupas pavadīts.
