Nozares asociācijas rīkotā konference Kuldīgā skaidras atbildes nesniedz

Foto – ULDIS VARNEVIČS
Neuztraucieties par vēja parkiem, jo lielāko daļu pieteikto projektu neīstenos, – tā Latvijas Vēja enerģijas asociācijas organizētajā konferencē Kuldīgā mierināja amatpersonas, reizē atzīstot, ka droši to apgalvot nevar.
Konferenci «Vēja parku plānošana pašvaldībās – starp ainavu, troksni un enerģiju» 30. janvārī pārraidīja tiešsaistē, un ierakstu internetā joprojām var noskatīties ikviens.
«Kur vēl, ja ne Kuldīgā, tikties, lai runātu par to, kā saglabāt ainavu un reizē virzīties uz priekšu tehnoloģiju jomā! Meklēsim kompromisu tam, kā saglabāt vidi un reizē iet uz priekšu,» pauda asociācijas vadītājs Toms Nāburgs.
No vienas puses konference radīja atklātības izjūtu un raisīja atvērtas diskusijas. No otras puses – izrādījās, ka runātāji ne visu līdz galam pateica un šo to izvēlējās noklusēt.
Saule samazina cenu
Klimata un enerģētikas ministrijas (KEM) parlamentārais sekretārs Jānis Irbe stāstīja: «Mums ir skaidri iezīmēti mērķi, uzstādījumi un enerģētikas stratēģija, kas ir apstiprināta Ministru kabinetā un nodota Saeimā.»
Kā pausts nacionālajā Enerģētikas stratēģijā-2050, elektrības avoti Latvijā ir vairāki un pie pašreizējā patēriņa elektrības nepietiek – tā ir jāpērk. Hidroelektrostacijas nodrošina 1500–1600 megavatus (MW) un lielas izmaiņas nav gaidāmas. Koģenerācijas stacijas saražo 1000–1200 MW. «Ir jaunas projektu ieceres, bet droši teikt, ka tuvākajās dažos gados koģenerācijas jaudas nāks klāt, nevar,» pauda J. Irbe.
Saules enerģijas plānoto jaudu – 1200–1500 MW – drīz sasniegs. «Nodos ekspluatācijā jaudas, kas jau ir izbūvētas, šeit mērķis būs izpildīts un, visticamāk, nākamā gada laikā būs pārsniegts. Lielu pienesumu ir devis mājsaimniecību sektors. Iedzīvotāji aktīvi uzstāda saules paneļus. Ir auksta ziema, liels elektroenerģijas patēriņš, un parādās jauni pieteikumi pieslēgumiem. Nozīmīgas ir atbalsta programmas. Lietuvieši saules enerģijā mūs ievērojami apsteidz – uzstādījuši vairāk nekā 3 GW, arī igauņi neatpaliek un attīsta jaudas. Brīžos, kad saule spīd visā Baltijā, cenas nokrīt tuvu nullei un ir pat negatīvas. Vasarā piedzīvosim daudz vairāk šādu brīžu. Tāpēc attīstās elektrības uzkrāšanas sistēmas. Saules parkiem tā ir pirmā aktualitāte, lai spētu noturēties tirgū un savu biznesu turpināt. Tas pozitīvi atsaucas uz maciņiem,» stāstīja J. Irbe.

Atpaliekam no kaimiņiem
Plānotā vēja elektrostaciju (VES) jauda līdz 2030. gadam – 1200–1500 MW. «Diemžēl stāvam pie 130 megavatiem vairāk nekā desmit gadus. Salīdzinājumā ar kaimiņu valstīm – lietuviešiem ir 2600 MW un drīz būs vairāk nekā 3000. Igaunijā – apmēram 700 MW, pie kā pagaidām ir apstājušies. Iespējams, ka šī gada laikā Latvijas vēja jauda gandrīz dubultosies. Gada beigās būs 250 MW uzstādītās kopējās jaudas. Nākamā gada beigās nodos ekspluatācijā vēl vienu parku, kas jaudu vēl dubultos. 2030. gadā 500 MW ir gandrīz garantēti, bet mērķis ir trīsreiz lielāks. Pašlaik tas izskatās nesasniedzams, bet tas nenozīmē, ka no valsts puses no tā ir jāatsakās. Pamatā ir pragmatiski uzstādījumi, kas ir jāsasniedz 2030. gadā – elektrības cena 65 eiro par megavatstundu,» pauda J. Irbe.
«Vajag šos megavatus, lai būtu Latvijas enerģētiskā neatkarība. Tās ir privātās investīcijas bez valsts atbalsta,» norādīja klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis.

Pašvaldības vēlas sabalansēt intereses
Diskusijās izskanēja norādes, ka lielāko daļu projektu neizpildīs. Arī citur pārsvarā īsteno 10 – 15 procentus projektu. «Uzbūvēs labi ja 50 procentus. Ne visi vēja parki attīstīsies, ne tuvu tam,» pauda ministrs.
«Formāli attīstītāju ir ļoti daudz, bet vēja parks ir ekonomisks projekts. Saules parki bija plānoti 6000 MW jaudā. Bija histērija, ka tīkls sabruks, bet, ja nav ekonomiskā pamatojuma, projektus neizpilda. Elektrības cenas ir tik zemas vasarā, ka tas bums ir apstājies. Lietuviešu VES ir apguvuši Baltijas potenciālu. Tuvākajos gados uzbūvēs Latvijā 5–7 vēja parkus,» prognozēja T. Nāburgs.
Saeimas deputāte Inga Bērziņa aicināja VES uzstādīšanai noteikt divu kilometru ierobežojumu līdz tuvākajām mājām. Pašlaik minimālais attālums ir 800 metri, un VES projekta atbilstību izvēlētajai vietai nosaka ietekmes uz vidi novērtējumā (IVN), ko ierosina Vides valsts dienests.
«Salīdzinām 5–7 vēja parkus ar to, cik ir ietekmes uz vidi novērtējumu Latvijā. Tas nozīmē, ka nevajadzīgi rada trauksmi iedzīvotājiem, ko var novērst, nosakot stingrākus kritērijus. Redzam, ka 800 metru attālums nav saprotami nedz no vienas, nedz no otras puses. Pašvaldības noteiktie divi kilometri ir kompromiss ar iedzīvotājiem, un tas ir no lielām apdzīvotām vietām, nevis līdz viensētām. Teritoriju plānojumu apturēšanas lēmums ir ļoti nepareizs,» teica I. Bērziņa.
«Pašvaldības nav teikušas, ka pilnībā nevēlas VES – to pierāda arī teritorijas plānojumi. Tās vēlas sabalansēt intereses, atstājot dzīves telpu un svarīgas, ainaviskas vietas iedzīvotājiem,» pauda Sintija Aizpure, Pašvaldību savienības reģionālās attīstības padomniece. Viņa norādīja, ka pašvaldības labāk varēja sagatavot plānojumus un argumentāciju, ja būtu skaidri kritēriji un vadlīnijas no ministriju puses, bet to nebija.
Plāni ir dažādi
Sandra Stepiņa, Pāvilostas un Sakas pagasta iedzīvotāju kopienas pārstāve, organizācijas «Piekraste rītdienai» valdes locekle, pauda: «Esmu dzirdējusi no pašvaldībām, ka ir teritorijas, kur nav pretestības. Tur var rīkot IVN un attīstīt 200 turbīnas, kas ir vajadzīgas. Plānotās 3000 turbīnas Latvijā sakacināja sabiedrību.»
Pēc konferencē paustā noprotams, ka līdz 2030. gadam Latvijā plānots uzcelt 150 vēja turbīnu. No attīstītāju plānotās 16 000 MW jaudas plānā ir tikai 1200–1500 MW. Tātad Bauskas novadā varētu būt viens vai divi vēja parki, vai pat varbūt neviens. KEM pārstāvji norāda, ka pirmais un galvenais faktors būs izdevīgums un tāpēc vien lielāko daļu vēja parku projektu neizpildīs.
Tomēr Latvijas enerģētikas stratēģija ir veidota līdz 2050., nevis 2030. gadam. Tā paredz, ka elektrības patēriņš Latvijā dubultosies, un šo pieaugumu nosegs sauszemes VES ar jaudu līdz 4000 MW. Tātad līdz 2050. gadam būs īstenots katrs ceturtais, nevis katrs desmitais no plānotajiem projektiem. Turklāt tas nenozīmē, ka īstenos tikai divus no Bauskas novada astoņiem projektiem. Var gadīties, ka Bauskas novadā pabeidz vairāk projektu un citur mazāk. Tā kā trūkst nosacījumu no valsts puses, prognozes ir bezjēdzīgas.
Kvotu efektivitāti apšauba
Bauskas novadā palīdzēt varētu tā sauktā kvotu sistēma – nosacījums par to, cik daudz elektroenerģijas vienā novadā VES var saražot. «Esmu iesniedzis Saeimā ierosinājumus par nosacījumu 150 MW. Pašvaldība tad būtu instruments, kas varētu pateikt, kurus vēja parkus ir vērts attīstīt,» vērtēja K. Melnis.
«Pašlaik nav piemēru par kumulatīvās ietekmes novērtēšanu. Saeimā ir IVN likums – kur paredzēts, ka var būt atkārtota kumulatīvās ietekmes pārbaude, ja rajonā attīsta vairākus vēja parkus. Top ekspluatācijas noteikumi, par kuriem vēl būs diskusijas. Tie noteiks, kādam jābūt troksnim un kā to mērīt, definēs vizuālo ietekmi, dabas aizsardzības un drošības prasības. Būs iekļauta arī prasība par civilās aizsardzības plānu,» informēja J. Irbe.
«Visiem vēja parkiem ir prasība vērtēt kumulatīvo ietekmi. Nākamajam projektam jāņem vērā visi iepriekšējie,» pauda Oskars Beikulis, vides eksperts un partneris konsultāciju uzņēmumā «Estonian, Latvian, Lithuanin Environment».
«Saprotam labo gribu un loģiku, bet tas nestrādās. Kvotai ir jābūt nosacījumiem. Vai projekts jau ir uzbūvēts, vai tam ir tikai IVN? Projektu ar IVN var neīstenot. Tas nav pareizs mehānisms. Tirgus pats sevi sakārtos. Visi attīstītāji VES neuzbūvēs. Tādā situācijā var neienākt tie, kam ir nauda, kamēr stāvēs projekti, kam nav naudas,» nepiekrita T. Nāburgs.
«Attīstītājam ir jāparāda, ka ir gatavs uzņemties atbildību un risināt problēmas.»
Oskars Beikulis
Uzbāzīgas konstrukcijas
Konferencē bija daudz runu par ainavu plānošanu, bet nebija konkrētu ieteikumu.
«Kuldīgas vecpilsēta ir pasaules kultūras mantojums. Svarīgi, lai te nebūtu redzami VES torņi. Ceru, ka to nostiprinās likumā,» pauda Saeimas deputāte I. Bērziņa.
Savukārt Kuldīgas novada domes priekšsēdētājas vietnieks Artis Roberts norādīja, ka ir jābūt kritērijiem, kāda augstuma torņi dažādās teritorijās var būt. «Nav izslēgts, ka tūlīt mums būs torņi kilometra augstumā, bet pārējie nosacījumi paliek vecie,» tā A. Roberts. Diskusijās izskanēja atgādinājums, ka savulaik bijis nosacījums – dzīvojamo teritoriju attālumam līdz VES tornim jābūt piecreiz lielākam par tā augstumu, bet šis kritērijs pazudis.
Diplomēts inženieris ainavu arhitektūrā Guntis Kalniņš norādīja, ka vēja rotori var iekļauties pilsētvidē, bet lauku vidē tās ir uzbāzīgas, dominējošas konstrukcijas, kuras nevar salīdzināt ar ainavas elementiem. «Vēja rotoru saskatāmība ir 25–30 kilometri. Varam pārliecināties pie Lietuvas robežas, kur VES uzbūvētas Mažeiķos,» pauda G. Kalniņš.
Viņš skaidroja, ka kultūrvēsturiskajai ainavai ir nozīme un jādomā par tās saglabāšanu. Šāda ainava ir veidojusies, mijiedarbojoties dažādiem cilvēku darbības un dabas faktoriem, ilustrē cilvēces attīstību laikā un telpā, ir ieguvusi sabiedrībā atzītu vērtību un ar fiziskajām liecībām atspoguļo noteiktas tradīcijas, vēsturiskus notikumus vai to attēlojumu literatūras vai mākslas darbā.
Kuldīgas novada pašvaldības vadītājas vietnieks attīstības plānošanā Kaspars Rasa norādīja, ka pilsētas ainavas plānošanā ir ieguldīts milzīgs darbs, kuru nedrīkstētu sabojāt. «Tas ir stāsts par vērtību apzināšanos, par lepošanos ar tām, ar vidi, kādā mēs dzīvojam, un tā ir dieva dāvana, kuru mēs sabojāt nedrīk-stam,» pauda K. Rasa.
«Kad iedzīvotāju vērtēs svarīgāku par biznesu, viņš sāks justies droši.»
Sandra Stepiņa
Var būt zaudējumi
Skotijas pieredzi VES jomā atklāja Stīvens Orrs, «Land Use Consultants» direktors un eksperts vēsturiskās vides jautājumos. «Mūsu misija ir veidot labāku nākotni dabai, cilvēkiem un vietām. Mēs atgriežamies pie šīs misijas vienmēr, kad pieņemam lēmumus, tāpēc viss, ko mēs darām atšķirīgi, ir ar ilglaicīgu ietekmi,» pauda S. Orrs. Viņš stāstīja, ka Skotijā par vēja parkiem līdz 50 MW lēmumus pieņem vietējās pašvaldības, virs 50 MW – valsts aģentūra. VES Skotijā ir galvenais elektroenerģijas avots, kuru līdzsvaro citi elektrības ražotāji, tai skaitā atomelektrostacija. VES kopējā gada jauda ir vairāk nekā 13 000 MW. S. Orrs atzina, ka Skotija ir gana industrializēta teritorija un šāds enerģijas patēriņš ir nepieciešams.
Iedzīvotāju pārstāve Sandra Stepiņa uz jautājumu, par ko iedzīvotājiem ir jāuztraucas, ja pie durvīm klauvē vēja parks, norādīja, ka pirmais ir ainava: «Es dzīvoju laukos. Tā ir mana izvēle, tā ir mana ainava. Es gribu dzīvot savos fona trokšņos. Ainava un vides nemainība ir svarīga laukos dzīvojošajiem cilvēkiem, bet VES attālinās no pilsētām uz laukiem, kur ainavu sabojā. Mēs savā pusē, kas ir tūristu iecienīts galamērķis, skatāmies, ko zaudēsim. Katrs mazais bizness no tā var zaudēt.»
Nav lielāks par ikdienas troksni
Divi apskati konferencē bija veltīti pētījumiem par vēja parku radīto troksni un infraskaņu.
Vides eksperts Oskars Beikulis stāstīja: «Troksnis ir problēma, un troksnis ir kaitīgs. Troksni atzina par otro lielāko vides problēmu Eiropā uzreiz aiz gaisa piesārņojuma. Apmēram 20% iedzīvotāju dzīvo ap-stākļos, kur troksnis ir pārāk liels, un 35% dzīvo apstākļos, kas ir virs rekomendācijām. Lai gan uz visu citu mūsu radītu trokšņa avotu fona vēja parku troksnis ir maznozīmīgs, tomēr lokālā mērogā tas var būt traucējošs, iespējams, arī veselību traucējošs. Tikai ļoti augsts trokšņa līmenis tiešā veidā ietekmē veselību. Vēja parku kontekstā mēs nevaram runāt par tiešu ietekmi, bet gan sekundāru ietekmi, kas izriet no ilgstoša traucējuma. Vēja parku troksni pēta, kopš parādījās pirmie vēja parki – no 90. gadu sākuma. Trokšņa mērījumi no dažādām vietām Latvijā neliecina, ka vēja parku radītais trokšņa līmenis, arī infraskaņa būtu ievērojami augstāks par trokšņa līmeni, ar ko mēs jau ikdienā sadzīvojam. Atkarībā no VES rotora diametra trok-šņa līmenis būtiski nepieaug – liela nozīme ir tam, kāda veida spārnus izmanto. Nozīmīgs aspekts ir rotācijas ātrums – galveno troksni rada spārnu gali. Modernai stacijai spārnu gals var kustēties ar ātrumu līdz 350 kilometriem stundā, vecajām – nedaudz lēnāk.»
O. Beikulis norādīja, ka speciālisti reaģē uz iedzīvotāju sūdzībām un rīko mērījumus. Ir iespējams atrast risinājumus, lai traucējumus novērstu, lai būtu apmierināts iedzīvotājs un vēja parks strādātu.
Visi tik pikti, ka nav slikti
Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš stāstīja, ka ar troksni nav tik slikti, kā biedē sociālajos tīklos.
«Visi prasa, cik tas ir slikti, un ir pikti, kad es pasaku, ka nav tik traki. Pētījumus daudz piesauc tie, kas manipulatīvi runā,» tā I. Vanadziņš.
Viņš pastāstīja – sistēmisks pārskats par 2010. –2021. gadu liecināja, ka no 2196 atrodamajiem pētījumiem par trokšņa kaitīgumu tikai 112 varēja vērtēt kā zinātniski pamatotus. «Tādu ietekmi ir ļoti grūti pētīt, jo nav lielas un tiešas ietekmes uz veselību, ja ievērotas minimālās prasības,» secina speciālists.
«Ir divi lieli pētījumi Dānijā un Nīderlandē, kur piedalījās vairāk nekā miljons cilvēku. Risks pieaug, dzīvojot līdz 500 metru attālumā no vēja stacijām vai vietās, kur ilgtermiņa trokšņa līmenis augstāks par 42 decibeliem. Citā dāņu pētījumā ar 29 000 iedzīvotāju secināts, ka pamats uztraukumam ir tad, ja iekštelpu trokšņa līmenis pārsniedz 20 decibelus. Pilnīgi noteikti būs cilvēki, kam tas traucēs – robežlielums nav garantija, kas tas nevienam netraucēs. Jāņem vērā, ka arī pie uzbūvēta vēja parka var mazināt trokšņa traucējumus,» norādīja O. Beikulis. Viņš stāstīja – atkarībā no tā, cik klusas vai skaļas ir VES rotora lāpstiņas, 40 decibelu troksni var dzirdēt 800–1600 metrus no VES torņa.
«Pētījumi neparāda objektīvi izmērāmu ietekmi uz veselību,» atzīst I. Vanadziņš, «uzdodot jautājumus par vēja parku radītiem veselības traucējumiem, pirms uzstādītās turbīnas sākušas strādāt, iedzīvotāji atbildējuši, ka tādi jau ir. Bieži, tikko parādās taustāms labums no VES, pēkšņi viss ir kārtībā.»

Noteikumu nav
Uz jautājumu – ko darīs, ja turbīnas būs par skaļu, atbildes īsti nebija.
«Dzirdējām, ka Klimata un enerģētikas ministrijā ir pieķērušies Ministru kabineta noteikumu izstrādei par VES ekspluatāciju, šo atbildību risinās un tā būs Valsts vides dienestam. Ja traucē, jāsūdzas Veselības inspekcijai. Pēdējā instance ir tiesībsargs, kuram var sūdzēties, bet svarīgi, ka pirms tam ir izietas visas pakāpes. Mums tādas pieredzes nav, bet Latvija nav nekas unikāls. Klausījos konferenci Nīderlandē par šīm problēmām. Tur notiek pilnīgi tas pats! Sabiedrības neapmierinātība, neticība. Ir bažas, vai IVN būs pienācīgi izpildīts. Nav skaidrs, kas nodrošinās, ka ekspluatācijas apstākļos nepārsniegs trokšņa līmeni, kas kontrolēs darbību,» atzina Normunds Kadiķis, Veselības inspekcijas Vides veselības nodaļas vadītājs.
Latvijā netic
Diskusija «Kāpēc Latvijā netic …?» nebija glaimojoša ministrijām un parku attīstītājiem.
«Jā, iedzīvotāji netic. Viņiem vaicā viedokli, bet izrādās, ka ir tikai viens pareizais viedoklis, pārējos vienkārši uzklausa, bet vērā neņem. Tas nav dialogs. Tāpēc līdz šim iedzīvotāji netic,» pauda Sandra Stepiņa. Viņa norādīja, ka valstī nav sakārtota likumiskā bāze trokšņu līmenim un tā kontrolei. «Mēs varam sūdzēties attīstītājam, bet viņam pat nav likumiska pamata reaģēt! Nesaņemam atbalstu no valsts institūcijām,» sacīja S. Stepiņa.
Eksperti atzina, ka nav ticības attīstītājiem. «Kāpēc ticēt, ja attīstītājs paņēmis līdzi kaut kādu ekspertu, kas stāsta, ka viss būs labi? Tas vairāk saistīts ar viedokļu trūkumu no lēmumu pieņēmējiem. Šajā sabiedrībā ir jāparāda, ka esat gatavi uzņemties atbildību un risināt problēmas, ja tādas parādīsies – tas radīs ticību,» atzina O. Beikulis.

Cilvēks pēdējā vietā
Situāciju varētu atrisināt, ja veidotos uzticēšanās attīstītājiem un valsts iestādēm, bet ar to pašlaik neveicas. «Jāspēj rast garantijas – ja būs slikti, kāds reaģēs un panāks, lai būtu labi. Skotija un Īrija ir ar brīnišķīgiem mehānismiem skaņas uzraudzībai. Ja rodas sūdzības, kāds reaģē. Attīstītāju vietā es nepaļautos, ka valsts izdomās, tur jūs paši varētu nākt pretim. Tas ļoti palīdzētu. Ir attīstītāji, kas par saviem līdzekļiem uzlabo tuvējām mājām skaņas izolāciju. Tā ir sadarbība,» stāstīja O. Beikulis.
«Personīgi esmu ar šo vēja parku epopeju jau divus gadus. Brīvajā laikā veltu daudz enerģijas, lai izglītotu sevi, kopienu, lai palīdzētu cilvēkiem saprast, mazināt šaubas, stiprināt viņus. Atbalstam būtu jānāk arī no kāda cita – vai nu no valdības, vai pašvaldībām, no loģiskiem likumiem, normatīviem par attālumiem. Kad iedzīvotāju vērtēs svarīgāku par biznesu, viņš sāks justies droši. Dzirdēju – ja uzliks lielāku attālumu par 800 metriem, biznesu nevar attīstīt, bet pretim liekam cilvēku veselību, labbūtību, vides vērtības. Kad uzliek attālumu lielāku par 800 metriem, notiek tas, kas Bauskas novadā! Tas regulējums noliek cilvēku pēdējā vietā. Pašvaldībai nav iespēju ņemt vērā iedzīvotāju nostāju. Teritorijas plānojums ņem vērā lielas daļas iedzīvotāju intereses un iesaista daudz vērtētāju. Pašlaik viss nāk no pretējās puses – būvēs, kur gribēs. Mums ir īpaši jāaizsargā Latvijas vērtīgās ainaviskās teritorijas, bet te jau esam nonākuši līdz Ministru kabineta akceptam. Kā iedzīvotāji var ticēt, ka viņus uzklausīs?» retoriski vaicāja S. Stepiņa.
Satracināti un sakaitināti
Padomu, ko darīt VES attīstītāju nolūkoto teritoriju kopienām, nav daudz.
«Dzirdam, ka nelielu daļu no parkiem īstenos, bet iedzīvotāji jau ir satracināti un sakaitināti. Pašvaldības ir kā ķīlnieki starp vietējiem iedzīvotājiem un valsts attīstības prasībām. Tām ir ļoti grūti šajā situācijā. Jo augstāk VES paceļam, jo vēji tur ir stabilāki, bet ir jābūt diskusijai par attālumu palielināšanu,» pauda N. Kadiķis.
S. Stepiņa nav droša par uzticēšanos: «Jāmainās tam brīdim, kad attīstītāju pārstāvis nāk varonīgi iekšā teritorijā kā iekarotājs ar argumentu, kā būs, nevis ar aicinājumu – apspriedīsim iespēju par VES attīstību teritorijā! Notikušais ir iedragājis sabiedrības uzticēšanos, un nezinu, vai tur ir kas labojams.»
«Cik sapratu – agrīna iesaiste, savstarpēja komunikācija bez durvju speršanas vaļā,» secināja Latvijas Vēja enerģijas asociācijas izpilddirektore Lāsma Līvzemniece.
Konferencē klātienē piedalījās Bauskas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Guntis Kalniņš un deputāts Māris Leitlants. ◆
UZZIŅAI
Buferzonas ap pilsētām un ciemiem:
2 km – Bauskas, Limbažu, Talsu, Dobeles, Valmieras novads, Ķekavas un Cēsu novada lauku teritorijā arī mazciemiem;
1,6 km – Olaines, Ludzas, Tukuma, Mārupes novads, Rēzeknes novads noteic izņēmumu energokopienas ciema izveidei;
1,5 km – Ventspils;
1,3 km – Preiļu novads;
1,2 km – Saldus novads, papildus lauku teritorijā noteikts 1 km attālums no dzīvojamām un publiskām ēkām.
Pirmie uzmanības centrā
Situāciju ar pašvaldību teritoriālajiem plānojumiem raksturoja Maija Pintele, Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Zemes pārvaldības un plānojumu uzraudzības nodaļas vecākā eksperte. Viņa norādīja, ka 800 metru attālums līdz VES ministrijas vērtējumā ir pietiekami liels un galvenais svars esot IVN.
KEM norāda – palielinot attālumu, jaunu vēja parku būve Latvijā nebūs iespējama. Kā no publikas komentēja Bauskas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Guntis Kalniņš, pašvaldības teritorijas plānojumā nosacījums par divu kilometru attālumu no VES ir atzīmēts lielākām apdzīvotām vietām, un joprojām ir diezgan daudz teritoriju, kur vēja parkus var būvēt.
«Katra teritorija ir jāvērtē atsevišķi, un ierobežojumi ir jānosaka, izejot no katras teritorijas specifikas. Regulējums dod pašvaldībām rīcības brīvību noteikt teritorijas, kur VES darbība ir aizliegta. Lai pašvaldība šo rīcības brīvību izmantotu un noteiktu aizliegumu, tas ir jāpamato un jāvērtē aizlieguma samērīgums, līdzīgi kā pirms pāris gadiem bija problēmas ar azartspēlēm,» pauda M. Pintele.
Viņa demonstrēja karti ar pašvaldībām, kurās teritorijas plānojums ir pabeigts un kurās – nav. Izrādījās, ka Bauskas un Preiļu novads ir pionieri, un tas, visdrīzāk, kļuva arī par iemeslu, kāpēc nokļuvām uzmanības centrā – VARAM pieķērās pirmajiem iesniegtajiem projektiem, lai gan citu pašvaldību teritorijas plānojumu projektos arī ir iezīmētas zonas, kas pārsniedz 800 metrus.
VIEDOKLIS PAR Bauskas novada teritorijas plānojumu
Klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis:
«Par Bauskas novada teritorijas plānojumu varu teikt tikai kā cilvēks no malas – mēs neesam prasījuši apturēt. Papildu ierobežojumu jomā piekrītu VARAM ministram Raimondam Čudaram – tiem ir jābūt pamatotiem. Tur ir vienīgā diskusija. Mēs nesniedzam komentārus par to, ko un kādai pašvaldībai vajadzētu apturēt. Mēs zinām, ka no astoņiem projektiem Bauskas novadā ierobežojumi ietekmē vienu, un zinām, ka no septiņiem projektiem labi ja uzbūvēs vienu. Mēs redzam, ka ar projektiem ne tuvu viss neiet uz priekšu. Stāsta – mēs uzbūvēsim, mums viss ir!, bet tā ir liela nauda, tās ir lielas diskusijas arī ar sabiedrību. Es ceru, ka Bauskas novadā būs divi projekti, bet lielā problēma ir finansējums. Mums ir IVN procesi, kas ir pabeigti 2009. gadā, 2012. gadā, bet nekas nenotiek. Tas mulsina cilvēkus, jo tas visur parādās, bet projekts neiet uz priekšu. Projekti, kas ir uz papīra, nedod nekādu pienesumu ekonomikai vai elektrības cenām, bet gan vienkārši mulsina sabiedrību. Arī mums kā politikas veidotājiem ir sarežģīti pateikt, cik būs tā jauda. Viņi visi stāsta, ka būvēs, bet – cik uzbūvēs, pateikt nevar. «Latvenergo» ir projekti, kurus būvē, un man nav ziņu, ka tuvākajā laikā plāno sākt jaunus.»
Atjaunojamās enerģijas resursu uzstādītās jaudas elektroenerģijas ģenerācijai prognoze bāzes scenārijā, izņemot HES.

