www.bauskasdzive.lv
Mežotnes baznīcas atjaunošanas darbi turpinās. Pagājušajā gadā atdzimšanu piedzīvoja dievnama tornis, šogad pārmaiņas gaidāmas pārējā daļā. Mežotnes baznīcas atjaunošanas sakarā baušķenieks Vitolds interesējās, kāpēc Mežotnes baznīcas fasāde nebūs dzeltenā (torņa) krāsā? Tieši tāda tā bijusi pēc tam, kad pirmoreiz ieguva tagadējo izskatu ar barokālās formas torņa smaili – pēc pārbūves, kurā tika likvidēti 1915. gada postījumi un kura noslēdzās ar baznīcas iesvētīšanu 1930. gada 20. jūlijā. To, ka pēc minētās pārbūves baznīcas fasāde bija dzeltena ar baltiem stūru rustiem, apliecinot arī 1931. gadā veidotais baznīcas apraksts un vairākas pirms Otrā pasaules kara uzņemtas fotogrāfijas.
Bauskas novada domes būvniecības nodaļas vadītājs Ralfs Simanovičs paskaidroja – veicot otrās kārtas būvdarbus, meklējot interjera krāsu risinājumus un konsultējoties ar Imantu un Laumu Lancmaņiem un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes valsts inspektori Mārīti Putniņu, tika pārrunāts arī baznīcas fasādes krāsojums. Divās tikšanās reizēs interjeram skrupulozi pielasīts un akceptēts divu toņu baltais: kaļķa baltais – konstrukcijām, kas uzskatāmas par vecākajām, – 17. gadsimta ārsienām, un krīta baltais – 19. gadsimtā radītajām konstrukcijām – pilastriem, arkām un atjaunotajām velvēm.
Baznīcas fasādēm Imants Lancmanis kā loģisku risinājumu noteica kaļķa balto, tā marķējot būvapjoma izcelsmes periodu, vienlaikus apliecinot, ka torņa fasādes krāsa pilnā mērā atbilst 19. gadsimtam, kad tas būvēts. Privātā sarunā arī Mārīte Putniņa atzina, ka dzeltenais tonis nav pārliecinājis. Atšķirīgs, būvapjomu periodizācijai atbilstošs krāsojums izvēlēts arī Rīgas pils fasādes atjaunošanā. Tāda koncepcija ir jauns piegājiens būvju restaurācijā un atjaunošanā.
Sākotnēji I. Lancmaņa piedāvāto risinājumu projekta autors un pasūtītājs uztvēra ar zināmām bažām, jo tas atšķiras no projekta risinājumā paredzētā. Kā atzina projekta autors, projektā iestrādātais risinājums ir vieglākais un šķietami loģiskākais, arī sabiedrībai saprotamākais. Tomēr, izvērtējot ieguvumus un zaudējumus, kā arī ievērojot, ka baznīcas apjoma dienvidu fasādē paredzēts restaurēt un eksponēt atsevišķus 17. gadsimta fasādes apdares fragmentus t. s. «adittio» tehnikā, kuru krāsojums dzeltenajā tonī nav pieļaujams, nolemts, ka baznīcas pamatapjoma «marķējums» baltajā nokrāsā komplektā ar oriģinālās apdares fragmentiem veidos vienotu fasādes tēlu bez būtiski akcentētām «zondāžu» vietām.
Tad turpmāk visu vairākos periodos celtu ēku fasādes, tās restaurējot, krāsos vairākos toņos, kaut arī vēsturiski tās divkrāsainas vai trīskrāsainas nekad nav bijušas? Tad tas tas jaunais piegājiens? Vai tomēr šajā gadījumā problēma bija tajā, ka vispirms torni nokrāsoja tonī, kas “nepārliecināja” (nu, neatbilst tas 19. gs. tonim, kā šeit tiek apgalvots), un tad vienkārši bija kauns tāpat krāsot arī pārējās ēkas fasādes? Vēl paliek jautājums par reģipša velvēm, jo, sekojot šai loģikai, tās vajadzētu krāsot kādā trešajā baltajā krāsā (ka kāds tās neuztvert kā īstas 19. gadsimta konstrukcijas). Ja jau marķējam ar krāsām dažādus ēkas būvperiodus, tad visus. Kas attiecas uz to 17. gs. apmetuma laukumiņu, skaidrs, ka okera dzeltenā fonā tas eksponētos ļoti pamanāmi, taču šo problēmu noteikti varēja risināt arī citādi, nevis upurējot tai gan ēkas viengabalainību, gan vēsturisko patiesību. Izšķiroties par šo krāsu salikumu, Mežotnes apmeklētāji baznīcu tagad redzēs tādu, kāda tā pēdējo 200 gadu laikā (resp., ar jauno mūra torni) nekad nav izskatījusies. Tas tad nu šajā sakarā arī viss.
pfffee eee ak dievs ,tur jau muļkim jābūt skaidram nu kādas krāsas! parastais māls !!!!