Vijolniece Madara Liepiņa un pianists Daumants Liepiņš šodien koncertēs Mazajā Mežotnes pilī

Šodien, 3. jūnijā, Mazās Mežotnes pils 13. koncertsezonas otrajā koncertā atkal kopā muzicēs brālis un māsa – Daumants un Madara Liepiņi. Tiks atskaņota Makša Rēgera “Svīta senā stilā”, Edvarda Grīga Trešā sonāte vijolei un klavierēm, Tālivalda Ķeniņa Pirmā sonāte un Agnetas Krilovas jaundarbs “Purvītis. Koši pelēkais latvietis”, portālu informēja Vaska fonda projektu koordinatore Regīna Deičmane.

Daumants Liepiņš ir atzīts Latvijas pianists ar bagātu pieredzi. 2017.gadā viņš ieguva Latvijas Lielo mūzikas balvu kategorijā “Gada jaunais mākslinieks”. 2020.gadā ierindots žurnāla “Pianist” rubrikas “Pianists, kas jādzird 2020.gadā” pašā augšgalā. Daumanta profesionālā pieredze ietver arī darbu ar Liverpūles Karaliskās filharmonijas orķestri, Helsingborgas Simfonisko orķestri, Gruzijas Nacionālo Simfonisko orķestri un citiem.

Madara Liepiņa savukārt ir talantīga vijolniece, piedalījusies daudzos konkursos un festivālos Baltijas valstīs, Vācijā, Zviedrijā, Armēnijā un citur. Vijoles spēli viņa apguva pie slavenā pedagoga Roberto Mutoni.

“Mazajā Mežotnes pilī ir īpaša gaisotne. Muižas ēka atrodas pie pašas Lielupes, un ir gadījies redzēt, ka koncerta apmeklētāji vispirms atbraukuši nopeldas, tad klausās mūziku un pavada vakaru ļoti tuvā un draudzīgā atmosfērā. Te ir padomāts par kvalitāti, organizācija ir lieliska un viss ir visaugstākajā līmenī. Instruments šeit ir vēsturisks, ar mazliet citādu auru. Mazā Mežotnes pils ir ļoti piemērota vieta tieši kamermūzikai un maziem sastāviem gan ar gaisotni, gan akustiski,” intervijā Latvijas radio teic Daumants Liepiņš.

Agneta Krilova: “Jaundarba radīšanai mani personīgi uzrunāja Pēteris Vasks, kura mūzika man ir ļoti nozīmīga. (..) Viņa rosinājums bija, lai skaņdarbs būtu gaišs, jo pietiek smaguma un pārdzīvojumu pasaulē. Radās doma rakstīt skaņdarbu vijolei un klavierēm kā veltījumu kāda latviešu mākslinieka gleznai. Vispirms prātā nāca Janis Rozentāls, no kura darbiem tuvākā ir viņa glezna “Meitene ar pērtiķi”, tomēr tad nāca ideja par Vilhelmu Purvīti, kuram šogad ir jubileja. Jau gadu dzīvoju laukos un apkārt redzamās ainavas ir viens vienīgs Purvītis. Purvīša gleznās ir Latvijas daba un latviešu dvēsele, un abas šīs paralēles ietvēru skaņdarbā “Purvītis. Koši pelēkais latvietis”, kuram ir arī apakšvirsraksts “Latvieša dvēsele Latvijas ainavā”.”