Visu mūžu ar mīlestību pret dzīvniekiem

Inguna Mediņa Codes pagastā šodien atzīmē 65. dzimšanas dienu

Vairāk nekā četrdesmit gadu jubilāres mūža aizritējis Codes pagastā, bet dzimusi Rīgā un uzaugusi dzimtas mājās lielpilsētas nomalē starp Imantu un Zolitūdi.

Kāda bija Rīgas meitenes bērnība un skolas laiks?
– Ģimenē uzaugu kopā ar mammu un vecmammu. Vecāki bija šķīrušies, un man ir pusbrālis Nauris un pusmāsa Monika. Mūsu māja atradās vietā, kur tolaik vēl bija daudz dabiskas vides. Dzīvojām labi, bērniem bija savas spēles, slēpojām un slidojām, braukājām ar riteņiem. Līdzās bija mežs, nekad netrūka darāmā. Mana pirmā mācību iestāde bija Rīgas 22. astoņgadīgā skola, kuras vairs nav. Kopš astotās klases mācījos divās lielākās skolās – 70. un 69. vidusskolā. Mazajā skoliņā bija mīļāka atmosfēra, tur vienmēr skaisti tika atzīmēti svētki. Sākot ar 5. klasi, gājām dežurēt virtuvē; tas bija kaut kas! Galvenais, ka tajā dienā nebija jābūt stundās. (Smaida.)

Bet arī lauku dzīve man nav sveša kopš bērnības; vasarās mani «izsūtīja» pie radiem Inešu pagastā Cēsu novadā. Māja atradās ļoti skaistā vietā, uzkalnā, kur visapkārt tālu paveras Vidzemes ainava, varēja pat saskatīt Gaiziņkalna torni. Tur biju pastāvīgā saiknē ar dzīvniekiem; tante strādāja teļu fermā, mājās bija zirgs, citi mājlopi un suns. Palīdzēju dzirdināt un barot teļus, ar zirgu vedām zaļbarību un sienu. Zirgs man bija galvenais; kopš bērnības man ir mīlestība pret zirgiem un suņiem.

Vai bija kāds bērnības sapnis?
– Kopš mazām dienām vēlējos kļūt par veterinārārsti, bet ģimenei nebija tādu līdzekļu, lai pēc pamatskolas varētu sūtīt mani mācīties uz tehnikumu. Kad beidzu vidusskolu, sāku strādāt Rīgas Radio rūpnīcā. Tad tomēr nolēmu iestāties Veterinārijas fakultātē Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Bet studijas pārtraucu, jo akadēmijā satiku agronomijas studentu Jāni no Codes; apprecējāmies, un ģimene kļuva par svarīgāko. Vēlāk ieguvu agronoma izglītību Bulduru sovhoztehnikumā. Bet mīlestība pret dzīvniekiem palikusi visu mūžu.

Kā kļuvāt par īstu laucinieci?
– Neilgi pēc apprecēšanās, 1983. gadā, pārcēlāmies uz dzīvi Codes pagastā; pirmos gadus dzīvojām vīra vecāku mājās. Bija sava saimniecība, lopi, un darba netrūka. Vēlāk pārcēlāmies uz savu māju centrā, un 90. gados sākām saimniekot uz pieciem hektāriem zemes. Izmēģinājām strādāt gan ar govīm, gan cūkām, bet īsta gandarījuma nebija. Kad ap 1993. gadu mamma palīdzēja ar naudas līdzekļiem, iegādājāmies divas šķirnes kazas. Pakāpeniski pirkām arī vietējās kazas; radās kazlēni, un kopš tā laika nodarbojamies ar kaziņām. Bioloģiskajā saimniecībā mums bija četrdesmit četras slaucamas kazas. Tolaik nebija tik daudz līdzekļu, lai varētu kazas īpaši piebarot ar kombinēto lopbarību; no kazas varēja izslaukt ap pusotra līdz divus litrus dienā. Vietējās kaziņas arī nav tik pienīgas kā šķirnes kazas. Tomēr tik daudz piena mājražošanā pārstrādāt nevarēju, tad pārdevām uz «Līcīšiem» Ozolnieku novadā.

Tagad mums ir tikai dažas slaucamas kaziņas, kazlēni un āzis. Mūsu āzi iecienījušas arī citu saimnieku kaziņas.