Mežotnes pilskalnā Baltu vienības dienā, 22. septembrī, notika uguns rituāls un folkloras kopu sadziedāšanās. Sarīkojumu organizēja Rundāles novada Domes Kultūras nodaļas speciāliste Lilita Lauskiniece sadarbībā ar Ceraukstes pagasta folkloras kopu «Laukam pāri». Ciemos bija ieradušies ceraukstiešu draugi – Lietuvas pilsētas Kupišķu etnogrāfiskais ansamblis. Baltu vienības svētkos piedalījās arī Svitenes folkloras kopa, Mežotnes pilskalna atjaunošanas entuziasti, kā arī tuvējās apkārtnes un Bauskas iedzīvotāji. Uguns rituālu vadīja Laima Kārkliņa – dziedniece no Tukuma. Mūspusē viņa vairākkārt ir piedalījusies senču tradīciju izzināšanas pieredzē, organizējot līdzīgus rituālus vasaras saulgriežos. Senajā zemgaļu pilskalnā Baltu vienības dienas sarīkojums pirmo reizi notika pērn. Tā iniciators bija Aivars Legzdiņš, folkloras kopas «Laukam pāri» dalībnieks, un viņa domubiedri. Toreiz uguni ar kramu uzšķīla mākslinieks un folklorists Māris Braže. Tradīcija turpinās, ir palielinājies arī interesentu loks. Kamēr pilskalna pakājē svitenieces Līga Duntava un Ligita Kļaviņa čuguna katlā uz ugunskura ciemiņiem vārīja zupu, svētku dalībnieki pulcējās pilskalna virsotnē. Laima Kārkliņa klātesošos iepazīstināja ar rituālu nozīmi latviešu senajās tradīcijās. «Dziedniecības un psiholoģijas skolotāja Māra Dāldere pagājušā gadsimta 90. gados sāka pētīt uguns rituālu vēsturi. Tika apzināti gan publicētie avoti, gan no paaudzes paaudzē nodotās liecības. Senlatvieši uguns rituālus rīkoja četras reizes gadā, tie bija cieši saistīti ar gadskārtu svētkiem. Arī tad, ja ciemos ieradās augsti viesi, dedzināja īpašu ugunskuru, liesmās metot ziedokļus. Rudenī tie ir labības graudi, medus, maize. Ugunij ziedo arī lapu un ziedu vijas,» skaidro tradīciju zinātāja.Dalībniekiem sastājoties ciešā lokā, Laima Kārkliņa demonstrēja procesu, sākot no malkas kārtošanas un beidzot ar rituālām pamatdarbībām – uguns gara aicināšanu, barošanu un slavēšanu. Vispirms tika ziedoti labības graudi, tad maizes riecieni, medus un visbeidzot lapu vītnes. Ar lielu interesi rituāla norisei sekoja ciemiņi no Lietuvas. Viņu uzstāšanās izpelnījās lielu sajūsmu un atzinību. Etnogrāfiskā ansambļa repertuārā ir Panevēžas reģiona folklora – arī vissvecākie polifoniskie dziedājumi – sutartines. Tas ir unikāls žanrs arī Eiropas tradicionālās kultūras kontekstā, uzskata mūzikas speciālisti. Lietuviešu ansambļa vadītāja Alma Pustovaitiene uzsver: «Mēs esam ļoti priecīgi par kopas «Laukam pāri» vadītājas Elīnas Kūlas-Bražes ielūgumu piedalīties svētkos. Mums, baltu tautām, vēl intensīvāk būtu jāapliecina sava vienotība. Latviešu un lietuviešu folkloras tradīcijās ir daudz kopīga. Manuprāt, kultūru mijiedarbības saikne ir īpaši jāakcentē, lai mēs cits citu labāk saprastu un lepotos ar piederību baltu tautu grupai. Darbdienā visi mūsu ansambļa dalībnieki nevarēja atbraukt uz Mežotni, bet interese bija ļoti liela. Esam pieraduši daudz ceļot, piedaloties koncertos, folkloras festivālos Grieķijā, Portugālē, Rumānijā. Tagad mums ir labi draugi arī Bauskas novadā.» Ar kopas «Laukam pāri» dalībniekiem iepazināmies pagājušajā gadā Lietuvā.»
