Grenctālietis ERVĪNS LIPŠĀNS šodien atgriežas no Jaunķemeru sanatorijas. Tur viņš desmit dienas izgāja rehabilitācijas kursu pēc tam, kad 5. jūlijā atbrauca no darba – Latvijas karavīru miera misijas Irākā.
Grenctālietis ERVĪNS LIPŠĀNS šodien atgriežas no Jaunķemeru sanatorijas. Tur viņš desmit dienas izgāja rehabilitācijas kursu pēc tam, kad 5. jūlijā atbrauca no darba – Latvijas karavīru miera misijas Irākā.
Sarunā par Irākā aizvadīto pusgadu Ervīns konsekventi lieto vārdu “darbs”.
– Esmu uz trim gadiem noslēdzis līgumu ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, tāpēc karavīra pienākumu pildīšana ir mans darbs. Cenšos to veikt pēc labākās sirdsapziņas un izmantot iespējas, ko tas man sniedz. Kad pagājušā gada vasarā pirmo reizi stāstīja par iespēju doties miera misijā uz Irāku, apsvēru šo ideju un sāku tai gatavoties.
Kad jūs devāties uz Irāku, sabiedrība to uztvēra dažādi. Vieni jūs uzskatīja par okupantiem, kuri ierodas ieviest kārtību svešā zemē. Citi pauda sašutumu par valdību, kura sūta nāvē savus pilsoņus, trešie teica, ka tā ir jūsu pašu brīva izvēle.
– Tā patiesi bija mūsu brīva izvēle. Tā bija iespēja, kuru varēju arī neizmantot. Sankcijas par to man nekādas nebūtu, nu varbūt citreiz doties šādā misijā nepiedāvātu.
Negribu piekrist apgalvojumam, ka tur mūs visi un vienmēr uztvēra kā iekarotājus. Attieksme bija dažāda, un to lielākoties noteica vietējo grupējumu līderi. Bija tā, ka iebraucām ciemā, kur mūs laipni sagaidīja, bērneļi nāca klāt, kaut ko prasīja, smaidīja. Braucam šai pašai vietai garām otrā dienā, jau met ar akmeņiem. Tātad cilvēkus kāds bija noskaņojis pret mums.
Kā izjuti divu civilizāciju – islāma un kristietības – atšķirības?
– Neiedziļinājos reliģiskās niansēs, bet dzīves līmenis, paradumi, prasības krasi atšķiras. Un ne tikai no mums. Bijām turpat blakus Kuveitā, arī arābu valstī, arī bagātā ar naftu. Nav salīdzināms, kā cilvēki dzīvo tur un kā Irākā. Huseins bija būvējis sev pilis, cēlis krāšņas ēkas pilsētu centros, bet par tautas dzīves līmeni nerūpējās. Tas Irākā tagad ir labi redzams.
Kādi bija tavi pienākumi? Kāds bija dienas režīms?
– Tur nebija tādas ierastās kārtības, kā tu varbūt iedomājies. Ja viss ritēja mierīgi, vakara mierā varēja doties pēc astoņiem, rītos cēlāmies ap sešiem. Bija reizes, kad patruļā pēkšņi nācās doties naktī, vakarā. Mans un biedru pienākums bija braukt patruļās, skatīties, vai kāds vietējais nestaigā ar ieroci. Sākumā mūsu vienībā bija trīs šīszemes tulki, pēc nemieriem, kas izcēlās aprīlī, divi vairs negribēja vai arī viņus piespieda ar mums nesadarboties, viņi aizbēga.
Cik bieži tevi pārņēma sajūta, ka neatrodies vis kādā siltā dienvidu zemē, bet gan karā, jo miers Irākā, manuprāt, ir nosacīts.
– Līdz aprīlim viss bija samērā mierīgi. Pēc tam bija citāda jušana. Bet tā ir jāpieņem kā viena no darba sastāvdaļām – izbrauc pa nometnes vārtiem, un uz tevi kāds var atklāt uguni. Reāli jau tik traki nebija, bet teorētiski tas ir iespējams. Vēl viņi bija sagādājuši raķetes, kuras varēja no tuvējās apkārtnes iešaut mūsu nometnes teritorijā. Arī šādi draudi pastāvēja. Vienreiz mūsu apmetnei uzbruka.
Kāds jūsējais neizturēja un atgriezās Latvijā. Kā uztvērāt šādu sava biedra rīcību? Vai pats nekad nedomāji mest visam mieru? Īpaši, kad bojā gāja Olafs Baumanis. Vai negaidīji, ka Saeima mūsu karavīrus atsauks no Irākas?
– Biedra aizbraukšanu uztvērām visnotaļ normāli. Viņš jau bija strādājis miera misijā Bosnijā. Acīmredzot tādas briesmas, kas sākās aprīlī, nebija gaidījis.
Pats par priekšlaicīgu mājās braukšanu nedomāju. Protams, pēdējā mēnesī skaitīju dienas, kas vēl atlikušas. Olafu pazinu, lai arī viņš dzīvoja citā konteinerā. Pēc traģēdijas sajūta bija citādāka, taču vēlēšanās visu pamest nebija.
Vai sapņos redzēji Latviju?
– Tā konkrēti neatceros. Dažreiz no noguruma rādījās Irākas, Latvijas ainas. Bet tie drīzāk bija murgi, nevis sapņi.
Pie jums ciemos bija ieradies arī aizsardzības ministrs Atis Slakteris. Cik tev lietderīga šķita šī vizīte?
– To stundu, ko viņš pie mums nosēdēja un runāja, es labprāt būtu pagulējis, jo biju dikti noguris. Gan jau kopumā kāds labums karavīriem no šīs vizītes būs. Uzlabosies apgāde, laikam arī naudas ziņā paredzēts kas vairāk.
Kādas bija pirmās izjūtas, atgriežoties Latvijā? Ko esi nolēmis darīt turpmāk?
– Sākumā bija tā, ka gribējās skriet un trakot, jutos kā nedaudz no ķēdes norāvies. Taču man ir jau 23 gadi, tas trakais vecums garām. Tagad būs atvaļinājums, septembrī jāatsāk strādāt. Vai braukšu vēl kā dā miera misijā, šobrīd neva ru pateikt, taču kategorisku “nē” nesaku. Tā tomēr ir pieredze, ko nevari gūt nekādās mācībās, Ādažu poligonā pa mežu skraidot. Pie tam esmu pabijis tādā eksotiskā zemē, kur kā tūrists diezin vai spētu aizbraukt.
Vai bērnībā daudz skraidīji ar koka automātu, spēlēji kariņu un sapņoji kļūt par karavīru?
– Nesapņoju vis. Pēc Mežgaļu pamatskolas beigšanas iestājos Aizkraukles arodvidusskolā un izmācījos par būvgaldnieku. Nodienēju vienu gadu obligātajā militārajā dienestā un tad iestājos profesionālajā armijā. Ko darīšu, kad pēc gada beigsies līgums, droši nevaru pateikt. Vecākais brālis arī piedalījās miera misijā Bosnijā, tagad no armijas aizgājis, strādā Latvijas Bankā par apsargu.
