Lai piedalītos Latvijas kultūras dienās Košices reģionā Slovākijā, no 13. līdz 17. jūlijam tur uzturējās Bauskas mūzikas skolas koris un saksofonistu ansamblis.
Lai piedalītos Latvijas kultūras dienās Košices reģionā Slovākijā, no 13. līdz 17. jūlijam tur uzturējās Bauskas mūzikas skolas koris un saksofonistu ansamblis.
Ekskursiju programma ļāva kaut nedaudz iepazīt mazās kalnainās valsts dabu.
Notic piedāvājumam
Aicinājumu pārstāvēt valsti Latvijas kultūras dienās Slovākijas austrumu daļā dažādiem mazpilsētu un pagastu amatierkolektīviem jau ziemā izsūtīja Rīgas Skolēnu pils ceļojumu centrs. Par braucienu bija jāmaksā katram pašam (pieaugušajiem – Ls 90, bērniem – Ls 85), dažviet atbalstu sniedza vietējās pašvaldības.
Diemžēl Slovākijā pārliecinājāmies, ka esam uzķērušies uz Latvijas un Slovākijas tūrisma firmu “āķa” – kultūras dienu vietā bija labi pārdomāta iecere veiklai naudas piesaistīšanai. Par braucienu Latvijas firmai jau bijām samaksājuši, bet Slovākijā nodrošinājām iespēju nopelnīt naktsmītņu izīrētājiem. Tūrisma firmas “Jaason Euroserviss” pārstāve Jana Homova bija apmierināta, rādot sarakstu ar tiem daudzajiem Latvijas kolektīviem, kuri jūlijā ieradās Košicē un Prešovā. Par kultūru gan ne vārda.
Nenogurdināt klausītājus
Vietās, kur uzstājās Bauskas mūzikas skolas audzēkņi, neatradām nekādu informāciju par šīm kultūras dienām. Tāpēc arī interese par koncertiem bija niecīga, saka Inita Idere-Bankava, Mūzikas skolas direktora vietniece.
Koris un saksofonistu ansamblis, pošoties braucienam, bija strādājuši bez brīvdienām, lai sagatavotu divas programmas. Latviešu tautasdziesmu apdares Bardejovas minerālūdeņu kūrorta brīvdabas estrādē noklausījās pārdesmit atpūtnieku, turklāt tikām brīdināti, ka koncerts nedrīkst būt garāks par pusstundu, lai… nenogurdinātu klausītājus.
Košicē, Svētās Elizabetes katedrālē, garīgās mūzikas programma izskanēja vairāk pašu priekam. Grandiozajā, 1508. gadā celtajā dievnamā ar fantastisku akustiku bija ienākuši seši dievlūdzēji un grupa itāliešu tūristu.
Pārsteidz neprecizitāte
Tie bija koncerti garāmgājējiem, secinājām kopā ar Vitu Krauju, “Latvijas Avīzes” kultūras nodaļas vadītāju. Vita bija atbraukusi kopā ar Dobeles rajona Krimūnu pagasta vidējās paaudzes deju kopu “Akači”, meiteņu popgrupu un sieviešu ansambli.
Pārsteidza slovāku neprecizitāte. Brokastis viesnīcā paredzētas no pulksten 7 līdz 8, bet ēdamtelpas durvis atveras ar 45 minūšu kavēšanos. Varētu kāpt katedrāles tornī, bet jauniete, kurai jāatver ieejas durvis, ierodas pusstundu vēlāk, nekā norādīts. Mēģinājums varētu sākties, bet nav atstāta ērģeļu atslēga. Piedāvājums “pārstāvēt savu valsti” ar koncertiem šķita ļoti nopietns, un daža ģimene pat aizņēmās naudu, lai palaistu bērnus ceļā. Diez vai maksātu tikai par ekskursiju. Secināju, ka mūsu bērni nezina krievu valodu. Bet tā Polijā un Slovākijā ļauj sazināties, angļu valodā nerunāja pat Košices Domē.
Rāpus kalnā
Atsevišķu cilvēku nevērība nespēja mazināt jaukos iespaidus, ko sniedza Slovākijas daba. Kaut arī Košices senajā centrā vienkopus atrodami 20 ievērojami arhitektūras un vēstures objekti, atļaušos apgalvot, ka Slovākijā krāšņums nav jāmeklē pilsētās. Taču skarbi kailās klintis un zaļiem kokiem apauguši kalni, pazemes alu labirinti pārsteidza ar varenību un pirmatnējību.
Pirmie iespaidi tika gūti slovāku paradīzē, pēc ceļā pavadītās nakts sešas stundas kāpjot un rāpjoties kalnā. Ceļš sākās, laipojot pa strauta gultni, cenšoties nepakrist uz apglumējušiem akmeņiem un kritušiem kokiem un nepazaudēt samirkušos apavus. Kāpiens klintī bija stāvs, pa metāla trepēm, kurām vienā pusē brāzās strauts, bet ar kreiso roku varēja pieturēties pie akmenī iestiprinātām ķēdēm.
Par drošību negādā
Zinot, kādas drošības prasības ES izvirza dažādiem objektiem un uzņēmumiem Latvijā, biju pārsteigta, ka par tūristu drošību slovāku paradīzē neviens negādā. Bail domāt, kas notiek, ja kādam pusceļā noreibst galva… Taču mūsu bērni šo kāpienu izturēja, kaut arī vēlāk sarunās “paradīze” tika dēvēta par elli.
Pretstats šim ekstremālajam piedzīvojumam bija 12 kilometru brauciens ar laivām pa Polijas un Slovākijas robežupi Dunajecu Pieninu nacionālajā parkā. Pēc tam kalnu krodziņā tikām cienāti ar gulaša zupu, klausījāmies vietējo muzikantu spēli un uzdziedājām arī paši.
***
Uzziņai
– Slovākijas Republika kopš 1993. gada 1. janvāra ir patstāvīga valsts, iepriekš bija Čehoslovākijas sastāvā.
– Teritorija – 49 tūkst. 35 kvadrātkilometri, iedzīvotāju skaits – 5 milj. 379 tūkst. 455, tostarp 51,4% – sievietes. Galvaspilsētā Bratislavā dzīvo 428 tūkst. 672 cilvēki. Valsts valoda – slovāku.
– Nacionālā valūta – Slovākijas kronas. Desmit kronas ir 17 santīmu.
– Inflācija 2004. gada maijā salīdzinājumā ar 2003. gada maiju (“Eurostat” dati, procentos): Lietuvā – 1; Igaunijā – 3,7; Latvijā – 6,1; Polijā – 3,5; Slovākijā – 8,2.
