Savādu (pret)reakciju izraisījusi intervija ar «nekautrīgo glīti krāsoto fasāžu aptraipītāju» Dogtail 28. jūlija «Bauskas Dzīves» numurā.
Savādu (pret)reakciju izraisījusi intervija ar “nekautrīgo glīti krāsoto fasāžu aptraipītāju” Dogtail 28. jūlija “Bauskas Dzīves” numurā (5. lpp.). Daina Cīrule “Nedēļas malkā” ar postošu ironiju paziņo, ka viņai šāda “bezlicences māksla” šķietot neizprotama. Nākamajā numurā 30. jūlijā Vilnis Auzāns “Redakcijas slejā” to piemin atkal, rakstot par dažādajiem mīlestības izpausmes veidiem. Neskatoties uz to, ka šī intervija bija ievietota avīzes “tīņu” lapā, tā aizskārusi, šķiet, tieši izbijušos “tīņus”.
Pārsteidzošākais ir tas, ka šī nodarbe (trafaretu zīmēšana) tiek uztverta tikai kā uz huligānismu tendēta rīcība. Nebeidzamais formas un satura attiecību jautājums. Cilvēks nespēj akceptēt neko, kas neizskatās tā, kā tam “vajadzētu izskatīties”. Šajā gadījumā vārds “māksla” ir šīs pretreakcijas cēlonis. Galu galā mums ir un vēl joprojām tiek potēta apziņa, ka māksla ir kaut kas estētiski skaists, grāmatā ar cietiem vākiem nodrukāts, apšūts ar zeltītu rāmi un Valsts Mākslas muzejā par 40 santīmiem apskatāms. Mākslinieks ir ģeniāls tikai tad, ja pūlis viņu apdzied un viņa seja ir uz žurnālu vākiem. Taču māksla ir un paliek māksla arī tad, ja tā nav bezgalvainā pūļa atzīta.
“Māksla ir izaicinājums. Un tāpēc tā ir bīstama,” saka rakstniece Dženeta Vintersone. Cilvēkam piemīt slimīga tieksme noliegt visu, kas draud sašķobīt viņa gadu desmitiem veidoto un izkopto pārliecību. Un šis gadījums ir tam ļoti labs piemērs. Taču mākslā nav klišeju. Tās uzdevums ir atbrīvoties no tām. “Sabiedrības nespēja interpretēt mākslu liecina par inteliģences trūkumu,” tā Merlins Mensons.
Trafaretu zīmējumi uz “glīti krāsotajām namu fasādēm” ir viens no sociālaktīvās mākslas paveidiem; ne katrs zīmējums ir skaists vai ģeniāls, taču tiem nav tādiem jābūt. Varbūt tie ir analogas attieksmes paušanas centieni, varbūt tās ir bezdarbības sekas, varbūt apzināta, krimināli destruktīva rīcība. Bet varbūt tas ir visaptverošais trulums, kas visu jauno liek mums uzlūkot kā cūku, kura ieklīdusi rudzos un kuru ar “lauku lepnuma” stiprinātu apziņu vajag patriekt “ar sūdainu mietu”.
Tādā gadījumā apjēgt “savu niecīgumu mākslas priekšā” ir ļaunākais, kas ar mums var notikt. Šķiet, šāda sienu un elektrības sadales skapīšu apzīmēšana ar “vienādi nesaprotamiem ķeburiem” nav spējīga sacensties ar, piemēram, Laimoņa Šulca visnotaļ interesantajiem karikatūrmākslas paraugiem, taču, manuprāt, tas ir daudz jaukāk, kā apbrīnot ar telefona numuriem un dažnedažādu fizisko aktivitāšu piedāvājumiem noķēpātās koka sētas vai uzzināt, ka, piemēram, Liene ir sieviešu dzimtes suns vai “kritusī sieviete”. Spriediet nu paši!
ARVĪDS, students
