Jauno gadu sākot, vēlos uzrakstīt kaut ko skaistu jomā, ko pārzinu vislabāk, – militārajā. Esmu virsnieks, kurš kādreiz dienēja vienā no visspēcīgākajām armijām pasaulē.
Jauno gadu sākot, vēlos uzrakstīt kaut ko skaistu jomā, ko pārzinu vislabāk, – militārajā. Esmu virsnieks, kurš kādreiz dienēja vienā no visspēcīgākajām armijām pasaulē. No sējmašīnām un kombainiem es tiešām neko nejēdzu, bet, kā izrādās, es neko nesaprotu arī politikā un militārajā jomā. Tiklīdz salīdzinu savus uzskatus ar mūsu politiķu un militāristu prātojumiem, izrādās – es domāju kaut kā ačgārni. Centīšos to paskaidrot, varbūt liksies smieklīgi un pasmiesimies.
Tas, ka nogremdējām vienu kara kuģi pie Zviedrijas, nekas, vēl pāris palika. Tas nekas, ka netika minēts datums, kad saskrējās “Virsaitis” ar “Imantu”, un arī vieta it kā minēta nepareizi (pēc manām ziņām), nebojāsim taču valsts svētku noskaņu. Kādēļ mums zināt patiesību?
Lūkojot Latvijas karaspēka parādi, jutos kā “humpalu” veikalā. Pietiekami nepatīkami. Un, galvenais, mēs tās “humpalas” pērkam par lielu naudu. 1984. gadā mācoties specvienību skolā, raķešsistēmu RBS-70 mēs neizskatījām, jo pasniedzējs teica, ka šī sistēma nav drauds. Tā radīta 1977. gadā Zviedrijā. Optiskā tēmēšana, svars – 120 kilogramu, efektīvais attālums – ap 5000 metru, augstums – ap 3000 metru. Pērkam arī radaru ar skanēšanas attālumu 40 kilometri. Uzstādīšanas ātrums – 30 sekundes. Un te ir tā mana nesaprašana – lai zinātu, uz kuru pusi meklēt mērķi, vajag iedarbināt radaru. Cik laika paiet, lai iedarbinātu, izbrauktu pozīcijā un palaistu sistēmu PS-70 (radars)? Arī 120 kilogrami jāstiepj divatā! Un ja kāds paklūp?
Vēl taču optikā tas mērķis jāierauga. Cik tas prasīs laika? Pieci kilometri, 40 kilometri, 2500 kilometri. Par pieciem un 40 skaidrs. 2500 kilometru stundā ir mūsu iespējamā pretinieka iznīcinātāja ātrums, krievu MIG. Kādu ātrumu tas sasniedz pikējot, gabrējot, domājiet paši! RBS-70 apkalpēm iesaku iemācīties ierindas dziesmu “Kur ir mana lidmašīna?”. Šī tehnika neko nepaspēs izdarīt. Tātad šis RBS-70 der tikai kādam zemniekam, lai dzenātu no lauka vārnas. 20 miljoni un mācības (gads Zviedrijā), apkopes (ikmēneša, lieto spirtu), ikmēneša šaušanas (lai būtu kaujai gatavi), realizācijas termiņš (kā jebkurām raķetēm). Redzēju arī, kā šāva ar tām “profi”. Viens trāpīts, otrs – ar piekto piegājienu, vairs nešāva, jo parādījās mākoņi. Tātad pretiniekam jāuzbrūk gaišā, skaidrā dienā un, lūdzu, ar “kukuruzņikiem” (AN-2)!
Nomesti zemē kā minimums 20 miljoni. Un par ko mēs maksājam tos sešus miljonus gaisa telpas aizsardzībai? Ko dara tie F-16? Gaida, kā vienmēr, saulainu, skaidru laiku. F-16 ātrums: vertikālais – 15250 metri minūtē, horizontālais – 2173 kilometri stundā. MIG-29 ātrums: vertikālais – 19800 metri minūtē, horizontālais – 2445 kilometri stundā. Bruņojumu neuzskaitīšu, arī tas MIG ir pārāks. Atkal jautājums. Par ko maksājam?
Televīzija ziņo, ka regulāri vajag naudu bērnu klīnikām, rehabilitācijas centriem utt. Bet kurš un kā mēra savu godu un sirdsapziņu? Kā redzams, katram tas ir individuāls. Ja katras valdības krišanas kompensāciju naudu novirzītu uz vienu projektu, būtu 18 (šķiet, tik daudz valdību kritušas neatkarības laikos) sakarīgas lietas, arī centri, klīnikas, sakārtotas.
Pirmo reizi redzēju, kā ministri vizinās ar tanku. Kur likāt vēl divus? Laikam salūzuši. Tas vajadzīgs, lai zinātu, kur paliek naudiņa. Bet neesmu manījis ministrus Satiksmes ministrijā remontējam ar lāpstām ceļu, Veselības ministrijā strādājošos – baltos halātos tīrot palātas un kopjot slimniekus, Zemkopības ministrijā nodarbinātos – lasot akmeņus no lauka, kaplējot, vācot kartupeļus utt. Kāpēc jūs, valdībā sēdošie, gribat tikai Aizsardzības ministrijas “eksotiku” izbaudīt, bet nevēlaties izzināt visu ministriju darbu? Un vēl stāsta, ka vizināšanās ar tanku nebija plezīrs…
Prezidente domā – braukt vai ne uz 9. maija svinībām Maskavā. Otrreizēja okupācija? Labi! Pirmā – Molotovs-Ribentrops. Bet kur otrā? Ko tad Teherānā 1943. gadā darīja Čerčils, Staļins un Rūzvelts? Vai tik tā nebija otrā okupācija?
Tie ir Krievijas valsts svētki, un varbūt svarīgāk mums, tautai, ir noslēgt robežlīgumu, nevis kaut kādas ambīcijas. Okupācija, kompensācija. Kad maziņš klupu, māte teica: “Ejot uz priekšu, neskaties atpakaļ, tad paklupsi!” Vai tik kārtējā ažiotāža nav, lai novērstu tautas uzmanību no svarīgākām lietām? Varbūt tikai pēc tam sapratīsim, ka atkal piemānīja.
Karš Irākā. Mēs par taisnību, mēs par demokrātiju, mēs uzvarēsim! Kur ir uzvara? Kur ir kara beigas? Cik dienā naudiņas tērējam? Kur ir mums solītais? Cik saprotu, būsim palīdzējuši izraisīt pilsoņu karu Irākā. Kā tas iet kopā ar mūsu politiku? Amerikāņi tikko zaudēja pāri par 20 karavīriem, tas ir skaitlis, ko nevar noslēpt, bet var reizes trīs samazināt (lielvalstīm tā gadās) un pie kritušajiem ir trīs reizes vairāk ievainoto (kara statistika). Ko mēs tur darām? Sargājam, stiprinām robežu ar Krieviju, ar potenciālu pretinieku no austrumiem? Bet terora draudi nāk no otras puses. Kāpēc mani nepamet sa jūta, ka sargājam ne tās durvis?
Uz jautājumu “Kā vērtējat Latvijas politiku?” Krievijas vēstnieks Viktors Kaļužnijs atbildēja: “Latvijai ir daudz jaunu politiķu, bet politika ir pieaugušu vīru spēle.” Laikam jau dažreiz tas knupītis jāizspļauj. Kāpēc mani nepamet doma, ka esmu piemānīts?
Jauku, panākumiem bagātu jauno gadu! Lai Dievs stāv mums klāt!
Ar cieņu – G. ŽILINSKIS
