Piedāvājam jaunu rubriku «Lietu stāsti». Aicinām arī lasītājus rakstīt par ģimenes relikvijām vai šķietami neciliem priekšmetiem, kas saistīti ar patīkamām atmiņām un interesantiem piedzīvojumiem.
Piedāvājam jaunu rubriku “Lietu stāsti”. Aicinām arī lasītājus rakstīt par ģimenes relikvijām vai šķietami neciliem priekšmetiem, kas saistīti ar patīkamām atmiņām un interesantiem piedzīvojumiem. Uzmanības vērta ir ikviena lieta, kas spēj rosināt emocijas un asociācijas.
Koktēlniekam Leonīdam Konuševskim, kurš dzīvo Gailīšu pagastā, ir vairākas aizraušanās. Viena no tām ir dažādu kolekciju veidošana. Lai gan attēlus, figūras un grāmatas par zirgiem galvenokārt krāj viņa dzīvesbiedre, procesā azartiski ir iesaistījies arī Leonīds.
Kāda epizode viņa “zirgu stāstos” ir ļoti neparasta. Tā liek pārvērtēt jēdzienus “nejaušība” un “likumsakarība”, pieļaujot, ka nekas nenotiek tāpat vien.
Intuīcija nosaka izvēli
– Jau ilgus gadus apmeklēju kolekcionāru saietus Ikšķilē, kur var iegādāties vai apmainīt dažādus vērtīgus priekšmetus. Regulāri braucu arī uz monētu, marku, atklātņu un grāmatu krājēju tikšanos Rīgā, lai papildinātu kolekciju par zirgiem.
Kārtējā saietā pagājušajā rudenī rūpīgi pētīju senu atklātņu piedāvājumu. Parasti izvēlos kvalitatīvas fotogrāfijas un kartītes ar mākslas darbu reprodukcijām. Iespieddarba vērtību nosaka fakts, vai pastkartes otrā pusē ir saglabājies zīmogs un marka, turklāt ir svarīgs arī izdošanas laiks.
Es nemēdzu krāt mūsdienu fotogrāfijas un atklātnes. Arī kurš katrs zirga attēls nenokļūst manā intereses lokā. Kolekcionāru tirdziņos es cenšos sameklēt atklātnes ar kavalērijas zirgiem, bet šoreiz manu uzmanību saistīja gluži pastorāls sižets. Kartītē bija redzama zemnieku ģimene, kas izvedusi ārā zirdziņu. Detaļas vairs īsti neatceros, atminos vien faktu, ka šo pastkarti bez ilgas domāšanas nolēmu iegādāties.
Ar “atslēgvārdu”
Tikai pārradies mājās, uzmanīgi izpētīju kartītes otru pusi. Pastmarkas nebija, bet zīmogs gan, turklāt arī sūtītāja rakstīts teksts un saņēmēja adrese. Apsveikumu saviem radiem Bauskā no Tukuma bija sūtījis Nikolajs Lepšes kungs – Latvijas pirmās brīvvalsts armijas virsnieks.
Piepeši atcerējos, ka šo uzvārdu jau biju dzirdējis sarunās ar savu kādreizējo kolēģi kolhozā “Uzvara” un domubiedru Andri Dūmiņu. Es nešaubīgi zināju, ka viņš ir cēlies no Bauskā pazīstamās Lepšu dzimtas, jo vairākkārt tikām pārrunājuši savu tuvinieku likteņus. Andrim, atšķirībā no manis, bija izdevies rūpīgi izpētīt savu dzimtas koku, jo viņa tuvinieki brīnumainā veidā no iznīcības bija paglābuši daudzas ģimenes relikvijas, vēstules un fotogrāfijas.
Interesanti, ka tikšanos ar Andri, kurš Bauskā pārdod gāzes apkures katlus, jau biju sarunājis iepriekš. Rudenī savā dzīvoklī ierīkoju gāzes apkuri, tāpēc man vajadzēja speciālista konsultāciju.
Dārga piemiņas lieta
Satikos ar bijušo kolēģi un, noslēpumaini smaidīdams, parādīju kolekcionāru tirdziņā nopirkto pastkarti. “Nu jau atkal zirgi!” ar vāji maskētu vienaldzību noteica Andris. Tad es triumfējoši pagriezu atklātnes otru pusi un lūdzu izlasīt tekstu. Andris nespēja noticēt savām acīm un iesaucās: “Mans onkulis Nikolajs! Leonīd, tā man būs tik dārga piemiņas lieta!”
Bijušais kolēģis jutās neizsakāmi priecīgs, jo viņa dzimtas arhīvs negaidīti tika papildināts ar jaunu liecību. Kopš tā laika neesam tikušies, tāpēc nezinu, vai pastkarte Andrim ir palīdzējusi ģimenes likteņstāstu izzināšanā.
