Dailes teātra pērnā gada pēdējais jauniestudējums ir mūzikls «Burvis no Oza zemes».
Dailes teātra pērnā gada pēdējais jauniestudējums ir mūzikls “Burvis no Oza zemes”.
Divas stundas ilgā izrāde galvenokārt paredzēta mazajiem skatītājiem, vēlams skolu jaunāko klašu audzēkņiem. Taču režisors Kārlis Auškāps pēc Laimena Frenka Bauma stāsta “Brīnumainais burvis no Oza zemes” veidoto iestudējumu piedāvā kā mūziklu visai ģimenei.
Par vecākiem piemirsts
Ja reiz teātris aicina izrādi skatīties lielus un mazus, tad vajadzēja padomāt, lai skatuvisko baudījumu gūtu arī pieaugušie. Pāris repliku, dažas aktieru izdarības šķita visai auditorijai domātas, taču pārsvarā uz skatuves notiekošais sais ta bērnu uzmanību. Protams, līdzās mazuļiem pieaugušie var jūsmot par asprātīgiem un bagātīgiem kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas tērpiem. Tie rosina iztēli, ļauj noticēt un saprast uz skatuves redzamo.
Savukārt pilnībā pozitīvu vērtējumu nevarētu veltīt scenogrāfa Mārtiņa Milberta veikumam. Izņemot dažas veiksmīgas un krāšņas skatuves konstrukcijas – burvja Oza galvu, brīnumzemes vārtus un raganas katlu –, izrādes darbība lielākoties rit pelēki neizteiksmīgā skatuves telpā.
Maz teksta
Valta Pūces mūzikai, šķiet, trūkst viena lipīga meldiņa, kas vītos cauri visam iestudējumam, iegultos atmiņā un pēcāk prasītos dungojams vēl un vēl. Brīžiem šķiet, ka muzikālie numuri izrādē skan pā rāk skaļi. moderno tehnisko līdzekļu izmantojums rada vairāk troksni, nevis saprotamu un baudāmu dziedājumu. Novēroju, ka man līdzās sēdošais pirmskolnieks katru reizi, kad vairāki aktieri sāka kādu no daudzajām kopdziesmām, bailīgi sarāvās. Skaļi ritmi biedēja, nevis priecēja un rosināja bērnu.
Izrādes saturs skatītājiem pārsvarā tiek vēstīts dziesmās. Tas dažbrīd apgrūtina apjaust darbības ritējumu. Neviļus pārņem vēlme, lai kāds no personāžiem tā rimti un klusi, ar sirsnību balsī pastāsta, cik grūti dzīvot Dzelzs Malkascirtējam bez sirds, kāpēc Lauvam jābūt drosmīgam un Putnubiedēklim – gudram un kāpēc Dorotijai ir svarīgi nokļūt mājās pie mammas un tēta.
Īsts suns
Tomēr negribētu, lai, šo tekstu lasot, veidotos pārlieku negatīvs priekšstats par izrādi. Zālē kopumā ir jaušamas bērnu pozitīvas emocijas, ieinteresētība par izrādē notiekošo, vēlme apjaust aktieru un režisora piedāvātās atziņas.
Jāuzteic vairāku aktieru sniegums, vispirms minot Laura Subatnieka lieliski tēloto suni Toto. Tik dzīvelīgs, patiess, rosinošs iet klāt un pakasīt aiz auss vai saņemt ar garo mēli sniegtu mīļu buču uz vaiga. Iepriekšējā sezonā aktieris atradis veiksmīgu dzīvnieka tēla interpretāciju iz rādē par Vinniju Pūku, nu šo jomu ir izkopis un pilnveidojis. Mīļa un emocijas raisoša ir Aija Dzērve meitiņas Dorotijas lomā, atslēgu savam Putnubiedēkļa tēlam atradis Lauris Dzelzītis. Par aktieru darbu kopumā var teikt – tas ir kvalitatīvs.
Līdzās lielajiem māksliniekiem tikpat saistoši baudāms bērnu ansambļa “Dzeguzīte”, Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas audzēkņu un kora “Balsis” jauno dziedātāju sniegums. Bērnu rosība uz skatuves, mīļais apzinīgums, ar kādu viņi pilda mazās statiskās lomiņas, ir sirsnīgas apjūsmošanas vērts. Tādēļ izrāde “Burvis no Oza zemes”, kas Dailes teātrī bieži tiks izrādīta šomēnes un arī turpmāk, noteikti ir mazajiem bērniem un jaunāko klašu skolēniem piemērota.
