Vārdam «klusums» ir daudz nianšu. Klusums dabā, klusums pirms vētras, klusums, kad nezini, ko teikt.
Vārdam “klusums” ir daudz nianšu. Klusums dabā, klusums pirms vētras, klusums, kad nezini, ko teikt. Katram var atrast reālu izpausmi arī nedēļas notikumos.
Trīs minūšu ilgs klusuma brīdis pāršķēla nedēļu, pieminot cunami bojā gājušos Indijas okeāna valstu iedzīvotājus. TV ekrānā bija redzams, kā klusē civilizētā Eiropa – sastinga cilvēku soļi un mašīnu steiga. Mēs vēl neprotam. Tas ir tik tālu un varbūt tāpēc nesāp. Pat Ministru kabinetā, kas aicināja 5. janvārī paklusēt, pirms plkst. 12 dāmas steigušās ieņemt vietas pie galdiņiem ēdnīcā. Latvijas valdība piešķīrusi simt tūkstoš latu dabas katastrofā cietušajiem. Starp notikušo un lēmumu bija klusa ieklausīšanās citos. Orkāna plosīšanās Kurzemes jūrmalā un atbalsis citos novados atgādināja, cik pasaule ir maza un cik nesaudzēti esam.
Tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, zināmais, bet noklusētais tiek celts gaismā. Onkoloģijas centra direktors, mūsu novadā pazīstamais ārsts G. Lasmanis, sev un citiem administrācijas darbiniekiem divos gados izmaksājis ar algu nesamērīgi lielas prēmijas no peļņas, kas gūta, veicot operācijas par maksu. Klusuma pauzes nebija. Ministrs G. Bērziņš nekavējoties paziņoja, ka “tēvzemieti” G. Lasmani atbrīvos no darba. Atceros tikšanos ar dakteri, kad viņš Bauskā stāstīja, kā, kļuvis par kristieti, uzveicis atkarību no alkohola. Cilvēks mainās un diemžēl arī bojājas.
Pārrāvums politiskajā karjerā “Latvijas ceļam” laikam licis ķerties pie galējiem līdzekļiem. Anekdotisks šķiet bijušo premjeru I. Godmaņa, V. Birkava, A. Bērziņa, kā arī valsts otrās personas Saeimas spīkeres I. Ūdres izgājiens krievu valodā rakstošās avīzes “Čas” pielikuma “Subbota” jubilejas sarīkojumā… Salaveču un Sņeguročkas (Sniegbaltīte) izskatā.
Izdancināta Latvijai naidīgas informācijas tiražētājas ballē, Ingrīda Ūdre īpaši vērīgi uzraudzīja “nacionālisti” Lieni Apini, parlamenta Ārlietu komisijas tehnisko sekretāri. Saeimas prezidijs atteicis viņai apmaksātu komandējumu uz Oslo pēc Norvēģijas parlamenta komisijas vadītāja uzaicinājuma. Kā zināms, mūsu valstī par politisko pārliecību, tāpat kā par homoseksuālismu, nesoda. Vienu gan var droši teikt – par Sņeguročku uz “Subbotu” Liene noteikti neietu.
Klusināti smaidīgs pēc bargās runas gadumijā kļuvis premjers A. Kalvītis. Valdības stabilitātes dēļ Tautas partija atlikšot prasību aizliegt ietekmīgus amatus valdībā ieņemt politiķiem ar dubultpilsonību. Latviešiem tomēr esot jādzīvo draudzīgi.
Medicīnas māsas nav tik draudzīgi noskaņotas. Izšķirošās sarunas nedēļas vidū ar Veselības ministrijas ierēdņiem beidzās bez rezultātiem, un mediķes pieļauj reālu iespēju streikot jau šomēnes.
Slikto ziņu lavīnā, kas diennaktī tiek atkārtotas ik stundu un vēl biežāk, kāda laba vēsts palika pusratā. Proti, par 50 latu piemaksu pie pensijas no Aizsardzības ministrijas budžeta tiem, kuriem piešķirts nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statuss. No vienas ātrziņas tā arī nekļuva skaidrs – lēmums tas vai tikai projekts.
Cik veca ir atgūtā brīvība, tik ilgas ir sarunas par piemiņas vietu komunistiskā režīma upuriem. Torņakalna raupjie akmeņi palika nesaprasti. Pieņemamākais variants veidot piemiņas kompleksu sasaistē ar Okupācijas muzeju. Laiks negaida.
Klusums mēdz būt arī biedējošs. Publiciste Anda Līce “Latvijas Avīzes” 8. janvāra numurā brīnās par 350 Latvijas miljonāriem, trūkumcietējiem un ekonomiskajiem bēgļiem: “Es nevaru beigt brīnīties par to, ka manā valstī trauksmes zvani klusē. Kas par lietu, auklas sapuvušas, zvani nozagti, zvanītāji aizmiguši?”
