Baušķeniecei mūzikas pedagoģei BENITAI HERMANEI rīt, 15. janvārī, būs skaista jubileja.
Baušķeniecei mūzikas pedagoģei BENITAI HERMANEI rīt, 15. janvārī, būs skaista jubileja.
Pirms sarunas ar “Bauskas Dzīvi”, pārdomājot savu sūtību, Benita Hermane bija sameklējusi dzejnieces Ārijas Elksnes rindas:
“Es gribu būt dzīves vidū, kur
bērni man apkārt aug.
Kur neatliek laika kļūt vecai
un pieri īdzīgi raukt,
Kur nevajag vērot no malas
citu prieku un citu bēdas,
Kur pati es varu atstāt sirdī
sidraba pēdas.”
Skolotājas Hermanes darbs un sirdslieta ir mūzika. “Mans jaukākais dzīves posms ir Latvijas brīvvalsts gadi. Varu brīvi domāt un izteikt savus uzskatus. Brīnišķīgi, ka atkal esmu atgriezusies pedagoģes darbā – septiņus gadus Iecavas mūzikas skolā mācu klavierspēli. Tagad esmu pavisam citādāka skolotāja nekā jaunībā. Ar nobriedušu un bagātu dzīves skatījumu veicu savu darbu,” saka pedagoģe, kuras audzēkņi ir bijuši arī starptautisku konkursu laureāti.
Jubilāre ar prieku atceras bērnību un skolas gadus, kas pavadīti Rīgā. Mamma Benitu regulāri vedusi uz baleta izrādēm. Radās sapnis kļūt par balerīnu, bet mammai tas nepatika. Benita absolvēja P. Jurjāna mūzikas skolu.
Viņa tikusies ar daudzām ievērojamām personībām. Jaunībā vairākās baznīcās spēlējusi ērģeles, dziedājusi Teodora Kalniņa jauniešu korī. Kultūras ministrija nosūtījusi Benitu strādāt uz Bausku. Visu savu būtību viņa ielikusi vairākos koros – bijusi koncertmeistare un kormeistare. Kopā ar rajona skolotāju kori “Daina” redzējusi ārzemes – Rumāniju, Vāciju. Divas reizes Benita Hermane ciemojusies pie brālēniem Kanādā. “Jūtos mīlēta. Līdzcilvēki mani saprot un uzklausa, ikvienā brīdī varu kādam piezvanīt un izrunāties no sirds,” teic B. Hermane. Jubilārei ir mīļa mei ta Simona un divas mazmeitas. “Esmu pārāk emocionāla, pārdzīvoju par katru sīkumu. Cenšos atcerēties znota pamācību, ka uztraukums neko nemainīs,” tā gaviļniece.
Benita Hermane bieži bauc uz simfoniskās mūzikas un ērģeļkoncertiem Rīgā, jo no mūzikas smeļas spēku un dzīvesprieku.
