Tikai vienam procentam kultūras un tautas namu darbinieku ir augstākā speciālā izglītība. Aizvien vairāk kultūras darbinieku pārkvalificējas – absolvē pedagoģiskās augstskolas un sāk strādāt skolās.
Tikai vienam procentam kultūras un tautas namu darbinieku ir augstākā speciālā izglītība. Aizvien vairāk kultūras darbinieku pārkvalificējas – absolvē pedagoģiskās augstskolas un sāk strādāt skolās. Valstī šī tendence kļūst arvien izteiktāka. Līdzīgi piemēri ir vērojami arī Bauskas rajonā. Visvairāk Latvijā trūkst kultūras menedžeru, lai gan menedžments atzīts par valsts kultūrpolitikas prioritāti.
Pretrunīgos faktus uzzināju, piedaloties Latvijas kultūras darbinieku konferencē, kas februāra sākumā notika Rīgā. Kļuva arī skaidrs, ka mūsdienās kultūras speciālistu galvenā funkcija vairs nav ballīšu organizēšana nedēļas nogalē. Ir nepieciešamas nopietnas zināšanas stratēģiskajā plānošanā, projektu vadībā, spēja orientēties informācijas plūsmā, to apstrādāt, un, protams, vajadzīgs plašs redzesloks.
Kur tad palikuši izglītotie kultūras speciālisti? Tepat, Latvijā, tikai strādā citās nozarēs, jo ikviens veselīgi domājošs cilvēks taču vēlas saņemt pienācīgu atalgojumu un tiekties pēc profesionālas attīstības. Skolotāju algas nepavisam nevar uzskatīt par augstām, bet tās ir lielākas nekā lauku kultūras iestāžu darbiniekiem. Turklāt nav jāstrādā vēlos vakaros un brīvdienās. Lūk, tādas ir racionāla prāta diktētās priekšrocības!
Kādā Bauskas rajona pašvaldībā pirms dažiem gadiem sāka strādāt enerģiska kultūras darba organizatore. Kopš kolhozu likvidēšanas laikiem tur nekāda kultūras rosība nenotika, bet uzņēmīgajai speciālistei izdevās “pamodināt” inerto publiku. Tad viņa sāka studēt pedagoģiskajā augstskolā un saņēma piedāvājumu strādāt labā pilsētas skolā. Ja ir jāizvēlas starp augstāku dzīves standartu un lokālpatriotismu, tad droši vien jebkurš dotu priekšroku pirmajam. Un nevar pārmest vietējai pašvaldībai, jo tā savu niecīgo iespēju robežās allaž ir veicinājusi kultūras aktivitātes. Runa ir par lauku kultūras darbinieka statusu un prestižu vispār. Tas ir ļoti, ļoti zems.
Vēl nav dzirdēts, ka Latvijas Kultūras akadēmijas kāds absolvents būtu sācis strādāt pagasta tautas namā. Arī Latvijas Kultūras skolas beidzēji (starp citu, šī izglītības iestāde nodrošina labu pirmā līmeņa augstāko profesionālo izglītību) parasti izvēlas pilsētu kultūras centrus. Un tikai tad, ja nav laimējies atrast darbu kādā privātā struktūrā. Kamēr jauniem, lieliski izglītotiem kultūras menedžeriem nebūs motivācijas doties uz reģionu kultūras iestādēm, nekas nemainīsies. Un tā jau ir valsts kultūrpolitikas problēma.
Starp citu, pirms gadiem desmit līdzīga situācija valdīja bibliotēku nozarē, iekams netika izstrādāta attīstības kopēja stratēģija, noteikti galvenie virzieni, mērķi un metodes to īstenošanai. Rezultāti ir acīmredzami – par to var pārliecināties arī jebkurā Bauskas rajona bibliotēkā.
