AINA MEDNE. NEVARU.
AINA MEDNE
NEVARU
Nē, es nevaru aiziet no tevis
Nekur.
Bijušais – magnēts, kas velk
pie sevis
Tur.
Atmiņas zied kā naktsvijoles
Tumsā un tvan,
Katrā pagriezienā un solī
Atbalss skan.
Nē, es nespēju aiziet no tevis
Nekur.
Sāpe kā zeme, ko nesam sevī,
Tur.
NEUZPĒRKAMAIS
Varbūt netērēt smēri,
Zābaks jau glums
Kā sams.
Mērnieks,
Kurš laiku mērī,
Neuzpērkams.
DAGNIJA GASŪNA
BALLE
Balle beigusies.
Mazliet izbijies sapnis,
klusi raudot, iesnaudies
manās rokās,
tafta kleita jau novilkta,
tikai svešas smaržas
vēl mežģīņu krokās,
zīda zeķes pa grīdu
kā divas spīdīgas
odzes lokās.
Un kaktā kristāla
kurpītes. Abas.
Es izskrēju laukā,
pirms pēdējais akords
vēl brīdi kavējās
zeltītā flautā,
un velti princis
visiem pēc manis
izmisis jautā.
Ir balle galā.
AINA PIKA
KLUSĀ MĪLA
Man vajadzīgs tavs skats
Īss mirkļa zibsnis
Lai arī kāds es būtu pats
Un tavās acīs – vējgrābslis
Teic mīļus vārdus – nebaidies
Es tevi sirdī tetovēšu
Virs zilā padebeša
Ir tava elpa man vēl sveša
KAIVA KRŪZE
MIERINĀJUMS
Neraudi, draudziņ, par nieku,
Pietaupi asaru lieku
Kādai lielākai bēdai,
Lielai kā kalnu grēdai.
Neskumsti, draudziņ, kad līst,
Visas brūces reiz dzīst,
Neatsauc atmiņā ļaunu,
Izdomā dzīvi sev jaunu.
Jaunu, bez sāpēm un naida,
Lai tava dvēsele smaida,
Sejā lai uzzied tev prieks,
Laimīgu dara ik nieks.
INĀRA DRUVA
TIKAI NE TO!
Nu nē! Tikai ne to!
Tikai ne iemīlēties!
Pasargi mani no tā,
Pasargi, Die’s!
Nu nē! Tikai ne to –
Atkal kā raganai degt,
Pēdējo oglīti vēl
Pašas pelniem segt.
Nu nē! Tikai ne to –
Vilšanās ābolā kost.
Dodiet man, lūdzu, neko,
Pārējo paņemiet nost!
ANITA VELMA
***
Vai dzirdi, zem sniega laikrādis tikšķ,
Pārslām apbiris, puteņos ietinies, sit.
Arvien tuvāk sniegpulksteņiem,
Arvien tuvāk…
Vai jūti, sirds mana kā sārta lāsteka kūst,
Kā strauts, kas brīvi zem ledus plūst.
Arvien tuvāk pumpuru laikam,
Arvien tuvāk…
RŪDOLFS SAULĀJS
STACIJĀ
Kurā stacijā izkāpsi,
Mana mīlestība?
Sadegs sarkanais pavediens
No manas dvēseles līdz
nemirstībai.
Es izkāpšu tavā vietā.
Tev, mīlestība, jādodas tālāk
Un jāpaliek dzīvai.
Ja izkāpsi stacijā,
Kur mani nepazīst,
Mēģini satikt to uzticīgo,
Kas, mani meklējot, klīst.
Ja satiec tos,
Kas mani aizmirsuši,
Nesūdzi savu bēdu,
Brauc uz citu pusi.
Izkāp tajā vietā,
Kur mani gaida,
Kad visi vilcieni jau garām,
Un vēl ilgi stāv uz perona –
Kaut nesagaida.
VITA DŪRA
***
Es esmu x.
Neatminēta.
Laiks vien mani min.
Pulkstenis 24 sit.
Mana dvēs’le tumsā nirst.
Nav jēgas kopā būt,
Ja nezini, kam par kaut ko kļūt.
Lieki teikts. Nē?
Beidz gvelzt, ka no nāves jāmostas man…
Ne jau ābols saindēts, bet sirds!
LILIANA SKUDRA
GULBJU MAIGUMS
Slīd gulbji – mierīgi un cēli…
Ne ūdens virmojas,
Ne niedres čaukst.
Pie spārna liegi kļaujas spārns.
Sirds veidolu virs dzīles
Zīmē slaidie kakli.
Bez vārdu skaļuma, bez čukstu
kvēles,
Bez steigas, zinot, ka uz mūžu,
Slīd gulbju pāris līdzās – mierīgi
un cēli.
Nez kāpēc ļaudis mēdz būt
akli?…
MĀRĪTE VERŽUNE
***
Viņa smējās zvaigznes
un elpoja baltus mākoņus
kuros atgulties
kad pagurusi esmu
un Viņas dusmas bija
lietus bez zibeņiem
kāds vēlu pavasarī līst
bet mūsu saldējums
bij’ visbaltākais sniegs
pagrābts no ziemeļvēja
no dienvidvēja mēs pirkām
silti smaržīgus ziedputekšņus
ēdot prasīju: kas tas
un Viņa atbildēja ka
visaugstākās kvalitātes siltējums
un tad jau atkal
Viņa smējās zvaigznes
RAKSO
SOLĪJUMS
Lūdzu tevi pasaulē es savā,
Mākonis turp aizvedīs.
Mēness plīvuru tev audīs,
Zvaigznēm kleitu nokaisīs.
Jāņtārpiņi ceļu rādīs,
Saule zeltu matos pīs.
Galvā likšu pērļu rotu,
Kas no prieka asarām.
Varavīksne tiltu taisīs
Ūdensrožu ielejā.
Tur es tavu roku lūgšu,
Pērkons būs tam liecinieks.
Naktsvijoles saldi spēlēs,
Upes viļņi taktī līs.
Tāli maijpuķīšu zvani
Laimei ceļu iezvanīs.
Lietus čukstos ieklausies,
Vēlos, lai tu zini –
Siltās lāses solījumu
Dziļi sirdī mini.
GATIS ZOTOVS
***
Stacijas tunelī
Aust Ļeņingradas saule
Un es atkal esmu zirgā
Tavs akordeons ir sakaltis
Un nav par ko salāpīties
Birst cigarešu pelni
Un tu domā par sniegu
Un apetītlīgām lūpām
“Tā pagāja vasara zaiga
Tev galvā nav lakatiņš zils”
“I love you forever” – nokliedza
panks
Bet sabruka tava pils
Un koklei pārplīsa stīga
LĪVIJA DZELME
NEATSAUKT
Tur viņš ar mīlas liru rokā
Tik spēlē valsi, valsi vien…
Vēl liktenis daudz mūžu šodien
Ar liras stīgu kopā sien…
Un šodien vēl šīs melodijas
Mums sirdis ilgi, ilgi sauks
Uz gadiem tiem, kas skaisti bija,
Kad mīļus vārdus teici, draugs.
Ir sen šīs jaukās dienas tālēs,
Tās gadi klusi, klusi segs.
Vēl sirdsbalss sauks, bet atbalss
bālēs,
To neatsaukt, kas bija sen.
SABĪNE GLANCS
SABOJĀTAIS TUKSNESIS
Dzīves nerimtīgais plūdums
neļauj
Sakļauties tuvāk, realizēt
sažuvušu sapni.
Uzvilkta līnija uz baltas
vatmaņa lapas
Ir aizskarta visjūtīgākā cilvēka
prāta stīga.
No apstākļiem ir negribīgi
atkarīga
Manas līnijas nevienmērīgā
pulsācija.
Klusībā nomākts šaubīgais
punkts
Liek man tiekties pēc sava
viedokļa.
Nepārtraukta līnija, brīžiem
šķība,
Bet, vienalga, es to egoistiski
mīlu,
Jo tas ir mans pretmets
absolūtam,
Mans klusuma sabojātais
tuksnesis.
SANTA GUDŽA
DABAS UNTUMS
Krīt baltas sniega pārslas,
Uz melnās zemes krīt.
Bet pārslas šīs varbūt
ir krāsainas.
Jā, nu paties!
Un pēkšņi uzspīd saule –
Tās zaigo zili, zaļi, sārti.
Kur paliek baltā ziema?
Tā taču krāsaina!
LEONORA VILCIŅA
ES MĪLU JŪS…
(Tiem, kuri atceras Ediju)
Kaut arī neesmu jūsu vidū,
Mans gars jo bieži pie jums lido,
Joprojām piederīgs jums jūtos
Un jūtu līdzi brīžos grūtos,
Tad savu svētību jums sūtu…
…Man klājas labi,
jo es zinu,
ka mani mīlat, sūtāt ziņu,
Kad nākat ciemos manā mājā
un sveces iededzināt tajā…
Es savā laikā centos mīlēt
it visus,
kas man apkārt bijāt,
Un jutos vainīgs jūsu priekšā,
kad nesapratāmies…
Tas nu ir galā,
tas – reiz bija…
Jauns apvārsnis ir manai dvēselei,
Bet garā palieku ar jums –
Paldies un piedodiet, ka steidzos…
Lai sveču liesma vieno mūs!
IEVA BĒRTELSONE
IEDOMU KALNI
Sniedz man savu roku,
Un steigsimies projām
No ikdienas steigas,
Kur jūtas neizzūd.
Sniedz man savu sirdi,
Un bēgsim
Tur tālu aiz iedomu kalniem.
Varbūt to spēsim.
Nesaki nē, nesaki – vēlāk,
Jūtas un domas ātri kļūst svešas,
Izplēn pār iedomu kalniem.
ANDRIS SĪKNAUDA
DZĪVE UN TU
Kā krāšņa stihija
Virpuļot turpina dzīve.
Cits laimīgs, cits ne,
Kāds mīlēts, kāds ne.
Vai greznot šo stihiju,
Vai pelēcināt –
Izlem to,
Ja ne šodien,
Tad varbūt rīt.
SINTIJA MATULĒNA
KĀ PUTNAM…
Kaut lielā salā esmu,
Man ir tik silti
Kā putnam mātes azotē.
Kad ārā sniegs tik balts,
Istabā deg svece.
Tās liesma sasilda
Kā putnu mātes azotē.
Hei! Ko gaidi tu?
Nāc iekšā – sasildies!
Tev silti kļūs
Kā putnam mātes azotē.
