Baušķeniece Diāna Novorenska pagājušā gada augustā un septembrī ciemojās drauga ģimenē Libānas galvaspilsētā Beirūtā.
Baušķeniece Diāna Novorenska pagājušā gada augustā un septembrī ciemojās drauga ģimenē Libānas galvaspilsētā Beirūtā.
Draugs Somijā dzīvo jau 20 gadu, viņam ir savs uzņēmums. Libānā viņam bija jāpiedalās radinieces kāzās, un Diāna garajā braucienā tika aicināta līdzi.
“Izsalkušie” policisti
Ceļojums sākās Somijā, ar vieglo automašīnu šķērsojot Igauniju, Latviju, Poliju, Slovākiju, Horvātiju, Bulgāriju, Turciju, Sīriju, Libānu. Diāna atzīst, ka brauciens bijis bagāts ar dažādiem piedzīvojumiem, arī nepatīkamiem. Gadījies sastapties ar ļoti “izsalkušiem” ceļu policistiem Horvātijā un Bulgārijā. Tur soda nauda pieprasīta arī par nebijušiem un neiespējamiem pārkāpumiem.
“Tieši nedēļas nogalē gadījāmies Turcijā un automašīnai sabojājās motors. Bijām spiesti saprast, ka nekāda naudas summa neliks turkiem pārtraukt atpūtu. Nācās auto atstāt un algot taksometru braucienam cauri Sīrijai līdz Libānas robežai. Savukārt tur izrādījās, ka mani Libānā neielaiž! Pa zemes ceļu Libānā nedrīkst ierasties sievietes no daudzām Eiropas valstīm, arī no Baltijas, Krievijas un citām zemēm. Mums tas ir atļauts tikai kā tūristēm, ar lidmašīnu. Šis ierobežojums ir ieviests seksa eksporta dēļ, prostitūtas valstī ierodas arī kā kontrabanda, paskaidroja robežsargi,” stāsta Diāna.
Tāpēc jauniešiem nācies braukt līdz Sīrijas galvaspilsētai Damaskai, lai nopirktu biļetes lidojumam uz Beirūtu. Diāna atzīst, ka apmēram 11 dienu ilgais brauciens līdz Libānas galvaspilsētai ar automašīnu maksājis krietni dārgāk nekā lidojums no Helsinkiem. Toties iespaidu vairāk.
Veltī komplimentus
Libānas galvaspilsētā Beirūtā saglabājušās daudzas ēkas, kurās ir šāviņu pēdas, līdzās tām ir ļoti senatnīgas būves un mūsdienīgas arhitektūras paraugi no stikla un betona.
“Atšķirīgi ir arī cilvēki – daudz tādu, kuriem ir atvērts, brīvs skats uz dzīvi, citi turpina gadsimtiem vecās tradīcijas. Ielās var sastapt viegli ģērbušās sievietes un tādas, kuras tinas un pinas melnā audeklā no galvas līdz kājām. Daudzkas atkarīgs arī no tā, kurā pilsētas daļā dzīvo – ir vietas, kur eiropeiski ģērbtu meiteni noturēs par vieglas uzvedības sievieti. Nepamanīju tur bezpajumtniekus, divu mēnešu laikā redzēju tikai vienu ubadzi,” stāsta ceļotāja.
Diāna atzīst, ka puiši un vīrieši ir ļoti aktīvi, temperamentīgi, pat netālā ceļā līdz veikalam nākas uzklausīt dažādus komplimentus. tas, ka glītu sievieti uzrunā uz ielas, ir pierasta lieta. Turklāt libānieši neapvainojas, ja arī uz šiem glaimiem un iepazīšanās mēģinājumiem neatbild.
“Ģimene, kurā dzīvoju, brīdināja, lai viena neeju iepirkties, jo, pamanot, ka neesmu vietējā, mani var apkrāpt vai arī par preci pieprasīt augstāku cenu. Man gan gadījās gluži pretēji, apģērbu un apavus izvēloties, koķetējot un smaidot lietas nopirku krietni lētāk,” atzīst Diāna.
Atturīga pieklājība
Ceļotāja pamanījusi, ka libāniešiem ļoti svarīgas ir radniecības saites, ģimene. Tuvinieki cits par citu rūpējas, interesējas, atbalsta, palīdz. To varējis just arī drauga mājās. Ierasta ir ikvakara pasēdēšana pie tējas tases kopā ar kaimiņiem un radiem, viņi tā čalo stundām. Libānieši ļoti lutina savas sievietes. Saderināšanās tiek svinēta kā lieli svētki, īpaši musulmaņu vidē. Līgavai tiek pasniegtas dārgas dāvanas, viņas apmeklē skaistumkopšanas salonus, lai ar savu skaistumu iepriecinātu vīrieti. Sievietes daiļuma etalons tur ir gari, biezi, tumši mati un zaļas acis.
“Novēroju, ka musulmaņu sievietes, pretēji vispārējam viedoklim, nav apspiestas. Viņas ir labi izglītotas, vada automašīnas, apmeklē draudzenes, sarīkojumus,” tā Diāna.
Cilvēki ir laipni, arī baušķeniece izjutusi vēlīgu izturēšanos pret sevi, sievieti no citas, tālas valsts ar pilnīgi atšķirīgu kultūru, mentalitāti. Interese gan bijusi tāda atturīgi pieklājīga. “Par Latviju viņi nezina neko un īpaši arī necenšas uzzināt, tā viņiem liekas kā cita pasaule. Sazināšanos, tērzēšanu kavēja arī abu valsts valodu – arābu un franču – nezināšana, jo es protu angļu valodu. Drauga māte bija ļoti jauka, bieži mani uzrunāja, kaut ko stāstīja, bet neko nesapratu,” atzīst Diāna.
Vēl bagātu dzīvi
“Iznāca būt divās kāzās. Vienas laulības notika dārzā, zem klajām debesīm. otras ģimenes nostiprināšanas svinīgajā ceremonijā nepiedalījāmies, sēdējām jau pie galdiem, kad atbrauca jaunlaulātie. Turienes tradīcijas noteic, ka ir svarīgi rīkot lielas un bagātīgas kāzas, lai tāda būtu arī dzīve.
Divu mēnešu laikā ne reizi nelija lietus, toties bija karsti. Svelmainākajās dienās, kad bija ap 40 grādu karsts laiks, braucām uz kalniem. Visur – mājās un tirdzniecības vietās – telpās darbojas kondicionieri. Tomēr, piemēram, iepirkšanās lielākoties notiek pēcpusdienā un vakarā, kad nav tik karsti.
Uzturs tur ir ļoti veselīgs, man patika. Musulmaņi neēd cūkgaļu, bet es neilgojos pēc cepešiem un karbonādes, jo ļoti daudz tiek ēsta vistas gaļa, vārītos rīsos ir iemaisītas grauzdētas mandeles. Galdā tiek likti dažādi salāti lielā daudzumā. Tie ir sakapāti zaļumi, sīpoli, tomāti, mērce no eļļas un citronu sulas. Fantastiski bija saldumi, kādus pie mums nav pat nācies redzēt. Kafiju tur dzer ļoti stipru, es parasti lūdzu tēju, tā ir visdažādākā,” stāsta baušķeniece.
Diānai iznācis nogaršot arī kaktusa augli, tas bijis ūdeņains. Vajadzējis uzmanīgi notīrīt, jo miza klāta ar mazām adatiņām. Ēstas arī svaigas dateles, tieši no palmas. Daba Libānā ir ļoti skaista un skarba. Saule – karsta, zeme – akmeņaina, Vidusjūra – koši zila. Pie katras mājas ir dārzs, kur aug vīnogulāji, granātābolu, citronu, apelsīnu kociņi, hurma.
***
FAKTI
Libāna neatkarību no Francijas ieguvusi 1943. gada 22. novembrī.
Platība – 10,452 km².
Iedzīvotāju skaits – 3 milj. 727 tūkst. 703 (2003. gada dati).
Valsts valodas – arābu, franču.
Galvaspilsēta – Beirūta, lielākās pilsētas – Tripole, Saīda.
Valūta – Libānas mārciņa/LBP. 1500 Libānas mārciņu = 1 ASV dolārs = 53 santīmi.
