Pārdomas izraisīja Iecavas autoostā noklausīta divu māmiņu saruna. Viņas sprieda par dažādiem pasākumiem, kas notiek pirmsskolas iestādē, par to, ka daudz tiek prasīts no vecākiem.
Pārdomas izraisīja Iecavas autoostā noklausīta divu māmiņu saruna. Viņas sprieda par dažādiem pasākumiem, kas notiek pirmsskolas iestādē, par to, ka daudz tiek prasīts no vecākiem. Kas tiek prasīts? Ne jau nauda, bet attieksme. Lai mamma vai tētis palīdz sagatavot masku vai iemācīties dzejolīti, vai kopīgi sameklē attēlus par kādu tēmu. Abas māmiņas bija neapmierinātas, ka spiestas tērēt laiku brīvdienās, lai bērnam būtu sagatavots viss nepieciešamais.
Mani visvairāk pārsteidza tas, ka abas sievietes nebūt nebija no tā sauktā sabiedrības problēmloka. Jaunas, labi ģērbtas… Vēl tagad ik pa brīžam atceros teikumu “priekš tam jau ir bērnudārzs, lai māca…”. Bērnudārzs? Tā ir pirmsskolas bērnu iestāde, kurā mazuļi tiek pieskatīti, viņiem tiek dotas zināmas iemaņas un zināšanas, bet viss nozīmīgākais tomēr nāk no ģimenes. Ļoti daudz atkarīgs, cik ar bērnu kopā darbojamies, kā palīdzam viņam sagatavoties pasākumiem. Nezinu, kā abas māmiņas iedomājušās savu lomu. Vai tiešām uzskata, ka nekas nav jādara, ka bērni paši izaug – bez mūsu palīdzības, padoma, atbalsta?
Atceros, ka saviem bērniem centos palīdzēt, cik varēju, – šuvām, cepām, līmējām. Tas ceļ viņu pašapziņu. Tie bērni, kuru vecākiem nebija laika pastrādāt kopā ar atvasēm, gatavojot mājas darbus, jutās nelaimīgi, jo arī viņiem gribējās lepoties ar savu darinājumu.
Saprotu, ka daudzām māmiņām vēstulē rakstītais nav aktuāls, bet vienmēr ir tā, ka kopā ar bērnu pavadīto laiku varam padarīt saturīgāku.
Divu skolēnu māmiņa Iecavā
