Turpinot «Bauskas Dzīves» 24. janvāra numurā (6. un 7. lappusē) sākto tematu, šoreiz stāstīsim par citiem 1905. gada vasaras un rudens notikumiem, kam sekoja varas iestāžu pirmās represijas.
Turpinot “Bauskas Dzīves” 24. janvāra numurā (6. un 7. lappusē) sākto tematu, šoreiz stāstīsim par citiem 1905. gada vasaras un rudens notikumiem, kam sekoja varas iestāžu pirmās represijas. Tās apslāpēja sākotnējo romantiku pēc pirmajiem panākumiem.
Kurzemes gubernators –satraukts
Par notikumu gaitu Latvijas laukos 1905. gada vasarā Krievijas valdība regulāri saņēma arvien trauksmainākas vēstis un lūgumus pēc papildu karaspēka vienību sūtīšanas situācijas normalizēšanai. Kurzemes gubernatora 1905. gada 1. augusta ziņojumā iekšlietu ministram lasāms: “Sevišķi lielas nekārtības notikušas Kurzemes guberņas Jelgavas-Bauskas policijas rajonā, kur bruņotas demonstrantu bandas, kas sastāv no diviem trim, bet reizēm pat vairākiem simtiem cilvēku, kad tiem pievienojas vietējie iedzīvotāji, uzbrūk pagastvaldēm, skolām, kroņa monopolveikaliem (alkoholisko dzērienu veikaliem – R. Ā., A. U.), muižnieku un zemnieku īpašumiem, aptur labības novākšanu un aizved sev līdzi strādniekus, tādējādi veidojot pūļus, kas iet no vienas vietas uz otru un ir grūti noķerami; tiek iznīcināti pagastvalžu arhīvi, laupītas kases un kroņa monopolveikali.(..)
Bez tam ļaundari tīši bojā telegrāfa un telefona līnijas, tā atņemot iespēju uzzināt par notikušo; tas liek organizēt pastiprinātus izbraukumus pa ceļiem, lai ķertu pēdējā laikā parādījušos klaiņojošu cilvēku pūļus, kas dara postījumus, un palīdzētu policijas ierēdņiem arestēt nekārtību iniciatorus.(..) Karavīru skaits šeit ir absolūti nepietiekams, un tos ļoti nepieciešams pastiprināt, īpaši ar jātnieku daļām. Tāpēc esmu lūdzis Viļņas Kara apgabala karaspēka priekšniekam komandēt uz šejieni pagaidām kaut četrus dragūnu (jātnieku jeb kavalērijas – R. Ā., A. U.) eskadronus.”
Tolaik kavalērijas eskadrons bija ap 150 bruņotu jātnieku liela karaspēka vienība. Atbildot uz vairākkārtējiem līdzīgiem ziņojumiem, Krievijas cars Nikolajs II 1905. gada 6. augustā Kurzemes guberņā izsludināja karastāvokli.
Krogu demolēšana un cara portretu apgānīšana
Par Kurzemes gubernatora ziņojumā minētām norisēm saglabājušās daudzas liecības. Lielākā daļa 1905. gada notikumu dalībnieku un aculiecinieku savas atmiņas sniedza pirms revolūcijas 50 gadu jubilejas – 1955. gadā, komunistiskās ideoloģijas laikā. Tālab daudzas svarīgas nianses tika noklusētas un izpušķotas. Tomēr katrs atmiņu pieraksts atklāj daļu patiesības. Pilsrundāles septiņgadīgās skolas pionieru vāktos materiālos var lasīt, ka 1905. gada vasarā noticis demonstrantu gājiens ar sarkaniem karogiem cauri Mazrundālei. Tas apstājies pie kroga, kur sākās demolēšana – dzērienu liešana uz ceļa un pudeļu sišana. Gājiens beidzās. Nākamajā dienā nemiernieki atkal sapulcējās un devās uz vietējo pagastnamu, kur, izrādīdami pretestību pastāvošai iekārtai, sasita cara ģīmetni. Tad demonstranti devās uz Kaucmindes muižu, taču līdz turienei netika, jo gājienu izklīdināja dragūni.
Arī Bornsmindē (Īslīcē), Codē, Vecsaulē u. c. pagastos 1905. gada vasarā risinājās līdzīgi notikumi – gājieni, dažādas huligāniskas akcijas (demolēšanas), cara portretu dedzināšana u. tml. Alkoholisko dzērienu veikalu un krogu demolēšana 1905. gada notikumos bija visai izplatīta parādība, jo daudzi aģitatori tolaik vērsa uzmanību uz šo ļaunumu.
Nemiernieku aresti, pēršana un pirmie upuri
Daudzviet minētās aktivitātes pārtrauca muižnieku vai muižu pārvaldnieku izsaukti dragūni. Pēc tam notika nemiernieku aresti, pratināšana un sodīšana. Daudzus pēra ar pletnēm, citus aizveda uz Bauskas vai Jelgavas cietumiem, aktīvākos nemieru cēlējus nošāva. Jau 1905. gada vasarā Bornsmindē (Īslīcē) tika nošauti trīs apcietinātie revolucionāri – Auza, Kamars un Siļķe. Savukārt par Jēkaba Kugrēna, kurš bija viens no aktīvākajiem Svitenes pagasta aģitatoriem, notveršanu tika izsludināta pat atlīdzība – 500 rubļi. taču viņam izdevās slēpties no vajātājiem.
Daudzu pagastu aktīvisti pēc pirmajām neveiksmēm nolēma sevi aizstāvēt un sāka meklēt iespējas bruņoties. Codes pagastā tika noteikts, ka šādiem mērķiem katram vīrietim jādod divi rubļi. Tā savāca ap tūkstoš rubļu, ko aizveda uz Bausku.
Pirmās neveiksmes un sodīšanas tomēr nenoslāpēja revolucionāro kustību, jo jau septembrī vairākās Bauskas apriņķa muižās notika jauni laukstrādnieku streiki un nemieri. Septembrī ar prasību palielināt darba samaksu laukstrādnieču streiks sākās Lieliecavas muižā. Tas beidzās tikai pēc streikotāju prasību apmierināšanas.
Jauna politiskā situācija un atklātās sapulces
Krievijas tā laika liberālās aprindas saprata, ka situāciju valstī (jo arī citur Krievijā tolaik notika līdzīgas norises) var normalizēt ne jau ar vardarbību, bet politiskiem līdzekļiem, veicot vairākas progresīvas reformas. Cars Nikolajs II ilgi nevēlējās piekāpties. Taču beigās tika pārliecināts, sekoja 1905. gada 17. oktobra manifests par demokrātisko brīvību piešķiršanu.
Sapulču un vārda brīvības dēļ 23. oktobrī Bauskas pilsdrupās notika pirmā atklātā baušķenieku sapulce – mītiņš. To vadīja advokāts Vāgners. Pilsdrupu tornī plīvoja sarkanais karogs. Pēc sapulces, dziedādami revolucionāras dziesmas, ļaudis pulcējās gājienam. Tā priekšgalā tika nests sarkanais karogs, demonstranti devās uz pilsētas centru. Policistiem, kas uzraudzīja gan sapulces, gan gājiena norisi, nevajadzēja iejaukties.
Pilsētas centrā, Tirgus laukumā (tag. Rātslaukumā), bija vēl viens mītiņš. Tajā pilsētas lielākajiem uzņēmējiem – alusrūpniekam Lodingam un dzirnavu īpašniekiem Štēbenam un Hofšovicam – tika izteikta prasība pēc astoņu stundu darbdienas.
Nākamā atklātā sapulce jeb mītiņš Bauskā notika pēc nedēļas – 30. oktobrī. Baušķeniekus, kas atkal bija sapulcējušies pilsdrupās, uzrunāja Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Jelgavas nodaļas pārstāvis. Viņš sacīja, ka tikai vienotībā ir spēks, ka brīvība no cara patvaldības nevienam netiek dāvināta un ka tās iegūšana ir visu cīnītāju un kritušo biedru nopelns. Runāja par muižnieku kundzības sadragāšanas nepieciešamību un iesāktās cīņas turpināšanu. Sapulces beigās, kā parasti, nodziedāja dažas revolucionārās dziesmas, izdalīja Jankeloviča tipogrāfijā iespiestas skrejlapas.
Varas pārņemšanas mēģinājumi
1905. gada 17. oktobra manifests no jauna aktivizēja līdz tam nedaudz pierimušo revolucionāro kustību, jo sociālisti (it sevišķi to radikālākās aprindas) aicināja izmantot situāciju, rosināja veidot jaunas vietējās pašpārvaldes institūcijas. Impulsu deva Pagastu delegātu kongress, kas notika Rīgā 1905. gada 19. novembrī.
Taču jau pirms tam daudzviet Latvijā un arī Bauskas apriņķī bija plaši apmeklētas sapulces un mītiņi, kuros tika nolemts izteikt neuzticību un atlaist cara patvaldībai uzticamās pagastvaldes, bet to vietā ievēlēt jaunas – tā sauktās rīcības komitejas. Šādus vietējos varas orgānus izveidoja visos Bauskas apriņķa pagastos un arī pilsētā. Viens no pirmajiem to lēmumiem bija degvīna tirdzniecības aizliegums. Ar Bauskas rīcības komitejas lēmumu pilsētā tika slēgts vienīgais publiskais nams. Pagastu rīcības komitejas atlaida pagastu kārtībniekus jeb uradņikus un veidoja bruņotas milicijas vienības. Sākās ieroču konfiskācija muižās, atbruņoja mežsargus un no amatiem atceltos policijas kārtībniekus.
Vairākās baušķenieku atmiņās minēts, ka daudzus latviešu bērnu vecākus Bauskā uztraucis tas, ka pilsētas skolā (tag. Kristīgā pamatskola) visi mācību priekšmeti jāapgūst krievu valodā. Viens no rīcības komitejas lēmumiem ir bijis par vairāku mācību priekšmetu apguvi latviešu valodā.
Sprediķos nosoda miera jaucējus
Bauskā ievēlētā rīcības komiteja nonāca asā konfliktā ar vietējo latviešu draudzes luterāņu mācītāju Kristapu Strautmani. Viņš sprediķos asi nosodīja revolucionārus un miera jaucējus. Tāpēc mācītāju dēvēja par lielāko savas tautas nodevēju. Viens no 1905. gada nogales Bauskas revolucionāru mītiņiem, ko vadīja friziermeistars Jēkabs Plucis, tika sarīkots pie mācītājmuižas. Sapulcējušies prasīja pilsētas skolās atcelt ticības mācību.
1905. gada otrās puses notikumi liecina, ka pēc vasarā izsludinātā karastāvokļa, kam sekoja pirmās represijas, kā arī pēc 17. oktobra manifesta situācija Bauskas apriņķī nekļuva mierīgāka. Muižniecībai un valdošajām aprindām nācās organizēt jaunus pretpasākumus.
