Jau gandrīz desmit gadu mūsu ģimenei ir tradīcija gada nogalē noīrēt namiņu kāda kalna pakājē un jauki pavadīt pāris dienu.
Jau gandrīz desmit gadu mūsu ģimenei ir tradīcija gada nogalē noīrēt namiņu kāda kalna pakājē un jauki pavadīt pāris dienu. Pusaudži tad var izslēpoties līdz nelabumam, piemēram, Valmieras tuvumā, Baiļos, trases strādā līdz pēdējam slēpot gribētājam.
Neatliekama šādās reizēs pieaugušajiem ir arī parunāšana par dzīvi, gaļas cepšana, karstvīna malkošana un kopā būšanas baudīšana.
Mums likās, ka kaut kas šajā lietā būtu jāmaina. Tāpēc 2004. gada nogalē devāmies uz Igaunijas pierobežu, Otepē, Kustemā atpūtas centru. Izvietojušies vairākās mašīnās, sākām ceļojumu. Latvijā tad nebija sniega. Lauki pelēki, ceļi dubļaini. Tomēr mēs cerējām, ka daba par mums apžēlosies un varēsim baudīt ziemas priekus. Galapunktā nonācām vakarā, jo pa ceļam ir daudzi jauki krodziņi.
Pie Igaunijas robežas sāka snigt. Ierodoties Otepē, viss jau bija klāts ar baltu sniegu, tieši tas, ko mēs gribējām. Savu ceļojumu nebijām plānojuši laikus, tāpēc mums tika ierādītas pāris istabiņas administrācijas ēkā. Saspiesti gan, bet braucām taču slēpot, nevis gulēt. Administratore mums laipni norādīja, ka kafejnīca darbojas tikai līdz pulksten 21, lai mēs pasteidzamies, ja gribam vēl vakarā ieturēt maltīti. Jaunieši atkal vēlējās ēst.
Drīz sākām ģērbties slēpošanai. Tad mūs gaidīja pārsteigums, jo uzzinājām, ka pacēlājs darbojas līdz pulksten 21 un mums biļetes nevarot pārdot. Lauzītā krievu valodā darbinieks teica: “Prihodite zavtra” (‘nāciet rīt’). Argumenti, ka esam tālu braukuši un ka ļoti gribam slēpot, turklāt biļetes grib pirkt desmit cilvēku uz slēpēm, nelīdzēja. Nelielu pretimnākšanu mums izrādīja, pārdodot vienu biļeti divām personām, jo bija jau pulksten 20.30. Kā traki metāmies pa kalnu lejā un augšā, jo trase bija labi kopta, nedaudz sniga sniedziņš un mums bija tikai 30 minūtes laika to visu baudīt.
Nekāda lielā slēpošana mums nesanāca. Visi bijām sarūgtināti par izveidojušos situāciju. Laikus devāmies pie miera, jo gluži vienkārši neko citu mums nebija ko darīt. Naktī pamodos no savāda trokšņa, bija sācies atkusnis, no rīta lija lietus. Slēpot vēl kaut kā varēja, izbraucot caur peļķēm. Tā, lūk, nemeklē sniegu svešumā!
BAIBA
