Kad saulīte gāja uz rietu, bet nakts vēl tālu, ar ziedu rokās devos uz 1. vidusskolas absolventu salidojumu, kas šogad bija 5. februārī.
Kad saulīte gāja uz rietu, bet nakts vēl tālu, ar ziedu rokās devos uz 1. vidusskolas absolventu salidojumu, kas šogad bija 5. februārī. Tā kā īpaši gaidīti bija apaļo un pusapaļo gadskārtu absolventi, atsaucos kā 1950. gada absolvents.
Skaisti bija priekšnesumi – dejas, dziesmas, koris, atmiņu stāsti, tikšanās, apsveikumi, godināšana. Paldies skolas vadībai par visu. No 1940. gada izlaiduma bija viena pārstāve, no 1945. gada – neviena. Sarīkojuma vadītāja skolotāja Vija Cerusa rādīja foto no izlaiduma. Tajā redzamas 15 meitenes, bet neviena puiša. Izrādās, viņi iepriekšējā vasarā aizgājuši karā un to likteņi nav zināmi. No 1950. gada izlaiduma – apmēram 110 absolventiem – bijām trīs.
Atmiņās mūsu izlaiduma absolventus nodēvēju par kara laika un pēckara bērniem. Tad vēl bija tādi mācību procesa pamatlīdzekļi, kas tagad vairs nepastāv, piemēram, tinte, tintnīca, rakstāmspalva, spalvaskāts, dzēšpapīrs katrā burtnīcā. Valdīja politiskas piesardzības, baiļu un neuzticēšanās gaisotne. Stāstīju, kā reiz vēlā rudenī mēs, dažu klašu zēni, braucām kravas mašīnā uz Skaistkalnes mežiem pēc malkas mūsu baltajai skolai, kas tagad ir pamatskolas vecais korpuss. Mežā mašīna nevarēja iebraukt, – malku pie ceļa nesām vairākus simtus metru no meža. Ar pēdējo kravu braucām mājās, visi tupēdami augšā uz piekrautas mašīnas, cits pie cita vai malkas turēdamies.
Šodien saprotu, cik ļoti atbildīgs un reizē draudīgs šoferim bija šis brauciens. Tāpat ar vaļēju kravas mašīnu mūsu klase vienīgo reizi visos četros mācību gados brauca ekskursijā uz Siguldu. Skaistā, saulainā oktobra dienā priecājāmies par Gaujas senlejas rudens lapu zeltu.
Kavējoties atmiņās, absolventu vakars gāja uz beigu pusi. Vēl brīdi Lapšas kundzes gādībā pakavējāmies skolas muzejā. Tad atvadījos un aukstajā februāra naktī ar pretvēju kājām devos mājup uz Lauktehnikas ciematu. Noskaņojums pacilāts – kā pēc labi padarīta darba. Tikai šoreiz, tēlaini izsakoties, medus mucā iekrita darvas pika.
***
Eju gar šosejas kreisās malas sniegoto apmali. Tā drošāk, jo jārēķinās ar pretimbraucošām mašīnām, kuru tuvošanos redzu jau pa lielu gabalu. Rokā – kabatas lukturītis. Tuvojoties kārtējai mašīnai un redzot, ka tieku apgaismots, lukturīti izslēdzu. To ieslēdzu atkal, kad mašīna pabraukusi garām.
Brīdī, kad mājas šķita tikpat kā ar roku aizsniedzamas, pēkšņi man blakus apstājās kāds pretimbraucošs auto. Sirds sāka dauzīties, kā nelaimi jauzdama. Bija dzirdēti gadījumi, ka šādā veidā mašīnā ierauj vientuļu gājēju, aplaupa un izmet kaut kur ceļmalā. Jau pieliku soli, kad mašīnai pavērās vēdlodziņš un jauneklis policijas formā, pabāzis galvu, sauca mani klāt. Viņš izteica pretenzijas, ka man nav dedzis lukturītis un esmu pārkāpis satiksmes noteikumus. Mani pretargumenti nelīdzēja.
Jauneklis ņēma papīru un sāka kaut ko rakstīt, reizē taujājot un pratinot – vārds, uzvārds, personas kods, adrese, cik vecs, vai strādā, cik pensijas naudas izteiksmē? Atcerējos teicienu, ka svešā maciņā nav ētiski naudu skaitīt. Jauneklis palika neziņā par manu finansiālo nodrošinājumu, tikai vēl noprasīja, vai man ir kāds apgādājamais. Suni un trīs kaķus neminēju. Tā es stāvēju, drebinādamies no aukstuma. Procedūra ievilkās, jo pa elektroniskiem sakariem tika pieprasīta papildinformācija par mani. Pēc brīža saklausīju atbildi, ka tāds un tāds nav tiesāts, nav administratīvi sodīts un meklēšanā neatrodas. Atviegloti uzelpoju, jo izrādījās, ka pirms 54 gadiem okupācijas varas kara tribunāla spriedums ar soda termiņu 25,5 gadi Gulagā nav datu bāzē ievadīts.
Turpinādams stāvēt aukstumā, atcerējos, kā reiz jaunībā “stūra mājā” pie izmeklētāja varēju vismaz uz ķeblīša sēdēt. Viņš man stādījās priekšā, nosaucot uzvārdu, ko vēl šodien atceros, – Ragūšins. Bet šīs nakts divi jaunekļi neturēja par vajadzīgu ar sevi iepazīstināt un siltā mašīnā arī neaicināja pasēdēt, kamēr šie rakstu darbi tiek kārtoti. Tad pēkšņi man tā visa padarīšana kļuva garlaicīga, arī aukstuma iespaidā sāku virzīties uz mājas pusi. Jauneklis – rakstvedis – kļuva pikts. Izlēcis no mašīnas, saķēra mani aiz piedurknes, vilka atpakaļ, solot aizvest uz vienu vietu, tuvāk gan nepaskaidrojot, kas tā par vietu. Bija jau ļoti vēls, sieva gaidot raizējās, tad samierinājos ar neziņu par šo “vienu vietu”.
Beigu beigās man deva vienu papīru, ko negribēju ņemt. Tad apdomājos, ka cilvēka darbs tomēr jāciena, kaut arī tas liekas nelāgs. Vai soda punktus arī fiksēja – nezinu. Mājās pārnācis, tūlīt dzēru karstu tēju un sutināju kājas karstā ūdenī. Paldies Dievam, nesaslimu. Laikam vēl saglabājies Vorkutas rūdījums.
