Koncertstāsts – tā režisors Dž. Dž. Džilindžers nosaucis savu jauniestudējumu «Melanholiskais valsis» Dailes teātrī.
Koncertstāsts – tā režisors Dž. Dž. Džilindžers nosaucis savu jauniestudējumu “Melanholiskais valsis” Dailes teātrī. Tajā izskan Emīla Dārziņa 21 skaņdarbs.
Nacionālie dārgumi
Izrāde noteikti jāredz, jo Dailes teātris uz skatuves pulcinājis šī laika izcilākās muzikālās personības – maestro Raimondu Paulu un jauniešu kori “Kamēr…”. Kora dziedājums diriģenta Māra Sirmā vadībā ir augsti profesionāls, tas ļauj izbaudīt liriskās E. Dārziņa melodijas. R. Pauls divas stundas aizvada uz skatuves, radot lielisku muzikālo fonu izrādei.
Iestudējums noteikti jāredz, kaut vai tāpēc, lai apjaustu E. Dārziņa atstāto muzikālo mantojumu. “Lauztās priedes”, “Mūžam zili”, “Ciānas bērni”, “Vēl tu rozes plūc” u. c. – šīm daudzkārt dzirdētām dziesmām melodiju radījis E. Dārziņš.
Izrāde ir piemērota skolas bērniem, jo tajā iezīmēts noteikts laika posms latviešu kultūrā. Iestudējums palīdz izprast nacionālo romantismu, sniedz ieskatu J. Poruka, R. Blaumaņa, Aspazijas daiļradē, viņu pasaules uztverē. Iestudējuma veidotāju iecere ir patiesi svētīga – izstāstīt talantīga jauna cilvēka traģisko dzīvesstāstu, izmantojot viņa radītos darbus – šajā gadījumā mūziku, kora un solodziesmas. Izrādē iezīmējas gan komponista radošās personības mokas, gan mākslinieka bohēmiskais dzīvesveids, konflikts ar Pāvulu Jurjānu, kurš E. Dārziņu apvainoja plaģiātismā.
Emocijas neraisās
Dailes teātris šajā jomā – izcilas radošas personības atklāsme caur viņa darbiem – savulaik skatītājiem piedāvājis ļoti veiksmīgu iestudējumu – pagājušajā sezonā izrādīto “Vācietis. Novembris. Klavierkoncerts”. Tad režisors Mihails Gruzdovs latiņu bija nolicis ļoti augstu. Dž. Dž. Džilindžers šoreiz tai nespēj tikt pāri. Jānis Jurkāns, kurš līdz ar Džilindžeru ir nosaukts par libreta autoru, diemžēl dramaturģijā ne vienmēr ir veiksminieks.
Izrādē grūti apjaušams stāsts, caurviju motīvs, kam jāuztur interese publikā, jāraisa intriga. Iestudējums – krāsaini, spilgti, pat dārgi stikla gabaliņi, daudzas pērlītes, kas tik grūti vienojas kopā augstvērtīgā mozaīkā. Īpaši pirmajā cēlienā, kad baudāma lieliska mūzika, spilgts aktieru tēlojums, bet emocijas neraisās. Vienīgi finālā izdodas apjaust radošas personības – Emīla Dārziņa – dzīves traģēdiju.
Izrādes beigās emocionāli spēcīgi attēlot traģisku dzīves noslēgumu – tas teātra mākslā nav grūtākais. Taču izspēlēt visu dzīvi tā, lai publika to izjustu, nav vienkārši. Te jābūt labam literārajam materiālam, kāda šoreiz diemžēl trūkst.
Mūzika paliek
Ir vairākas režisoriskas un scenogrāfiskas veiksmes, lieliski simboli – koka klavierītes, degošas notis –, kurām izplēnot liesmās, mūzika tomēr paliek. Simboliska ir drezīna, kuru, dzīves rūpju piekrautu, uz skatuves izstumj E. Dārziņa vecāki, pēc tam arī komponista sievasmāte. Vilciens, stacijas perons – simboli, kas izrādē nes dziļu idejisko jēgu. Efektīva ir pēdējā epizode. Tā ir scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša lieliskā ideja, kā attēlot komponista bojāeju. Ierakstā skanošā Raimonda Paula balss ir saturiski piesātināts E. Dārziņa dzīves atziņas citējums.
Stikla pērlīšu spēle
Vislieliskākais, manuprāt, ir Artūra Skrastiņa spēlētais Emīls Dārziņš. Loma ir grūta, aktieris visu laiku ir uz skatuves, taču jūtams, ka viņš pilnībā iemiesojies komponista tēlā – līdz vissīkākai niansei, kustībai, vārdam vai sāpīgai klusēšanai. Pavisam īsu brīdi uz skatuves ir Lauris Dzelzītis – E. Dārziņa jaunākais brālis Hermanis –, taču šajā epizodē viņš labi atklāj sava varoņa raksturu, būtību. E. Dārziņa sievasmātes lomā Lilita Ozoliņa ir tikai dažās epizodēs, taču viņa atklāj sava laikmeta cilvēku uzskatus, mātes rūpes.
Divi trīs dialoga teikumi prasa zināt milzum daudz fona informācijas. Un jauniem cilvēkiem, kam varbūt šo iestudējumu būtu ļoti svētīgi redzēt, tās patiesi varētu trūkt, un viņiem liegta iespēja daudzko saprast, uzzināt, arī izbaudīt.
Taču, priekškaram aizveroties, nepārņem vienaldzība. Sīkās spilgtās pērlītes rosina domāt, iztēloties to, kas netika pateikts vai parādīts. Un vēl ilgi ausīs skan latviešu komponista Emīla Dārziņa sacerētais “Melanholiskais valsis”.
