ILVA STRAUTZELE, Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja krājuma nodaļas galvenā speciāliste: – Svarīgākais uzdevums, kam veltu jau labu laiku, ir Iecavas fotogrāfa Teodora Bidega stikla fotonegatīvu kolekcijas apstrāde.
ILVA STRAUTZELE, Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja krājuma nodaļas galvenā speciāliste:
– Svarīgākais uzdevums, kam veltu jau labu laiku, ir Iecavas fotogrāfa Teodora Bidega stikla fotonegatīvu kolekcijas apstrāde. Kopā ar kolēģi Raiti Ābelnieku apstrādājam kolekcijas sadaļu, kas veltīta leģionāriem. Esam iesaistījušies kopīgā projektā ar Okupācijas muzeju, kas sadarbībā ar Daugavas Vanagiem veido grāmatu. Tajā tiks publicēti arī attēli no Teodora Bidega kolekcijas. Muzejam pieder lielākā leģionāru fotonegatīvu kolekcija Latvijā. Diemžēl trūkst ziņu par konkrētām personām, kuras fiksētas fotogrāfijās, tādēļ ar Okupācijas muzeja kolēģiem turpināsim meklējumus arhīvos. Kolekcijas apstrāde ir laikietilpīgs, skrupulozs darbs, bet man tas patīk, jo procesā iespējams izjust arī atklājuma prieku.
Jo intensīvāk nododos garīgam darbam, jo biežāk gribas izbaudīt vienkāršas nodarbes, piemēram, rakt zemi. Tāpēc neesmu atteikusies no mazdārziņa. Ar dēlu Uldi šonedēļ staigājām pa veikaliem, lai nopirktu sēklas.
Šoziem man ir radies jauns vaļasprieks – putnu vērošana. Es nevarēju iedomāties, ka tas var būt bezgala interesanti. Šķiet, es jau varētu ar zoodārza speciālistu Ingmāru Līdaku diskutēt par lidoņu dzīvi. Pie dzīvokļa loga esam iekārtojuši barotavu. Katram tās apmeklētājam ir savs raksturs. Zīlītes ir ļoti pieklājīgas un tīrīgas, bet sarkankrūtīši – nekaunīgi. Dažreiz pie loga sēžu ar putnu enciklopēdiju, jo visas sugas nepazīstu. Vēl mums ar Uldi ir paradums vērot gulbjus Mūsā pie gājēju tiltiņa. Katru pēcpusdienu asistēju dēlēna nobraucienos ar paliktni no kalniņa.
Informāciju par jaunākajiem notikumiem parasti gūstu internetā, jo mani nomāc televīzijas ziņās akcentētās negācijas. Labo aptumšoja traģiskais negadījums viņnedēļ, kad ugunsgrēkā atkal aizgāja bojā mazi bērni. Arī apstrādājot muzeja krājuma senās fotogrāfijas, brīžiem izjūtu smeldzi. Skatos uz leģionāru sejām – iedomājos, ka ir palikuši tikai kauli, kas glabājas kaut kur Volhovas drūmajos purvos.
