Cik pasaule maza! Pārapdzīvotība! Pārapdzīvotība… Man trūkst gaisa, nav, ko elpot. Reaktīvie dzinēji sadedzinājuši un piekvēpinājuši gaisu.
Cik pasaule maza! Pārapdzīvotība! Pārapdzīvotība… Man trūkst gaisa, nav, ko elpot. Reaktīvie dzinēji sadedzinājuši un piekvēpinājuši gaisu. Tāpēc es gribu kā senāk, kad nebija tehniskā progresa un tieksmes pēc elektronikas. Gribu vēl pirms Tālavas taurētāja, vēl pirms cilvēka vēlos būt. Es vēlos būt tikai nojausma par cilvēku, putns gaisā. Kas man to var liegt?
Spārni uznes augstumos, krūtis pilnas spirdzinoša rīta vēja, un mēle dzied neapklusināma: “Es esmu liels un varens, man pieder plašumi! Pats varu izvēlēties, kur skriet, kur lidot, ko ēst un kam dziedāt! Neviens man nevar noteikt, kuru sauli mīlēt un sveicināt ik rītu!” Un rasas svaigums ir tik reibinošs… Mākoņu spožais baltums – tik žilbinošs… Kur skaties – visapkārt viens un tas pats. Uz kuru pusi iet, uz kuru laisties? Kur būs saldāks ūdens un ciešāks miegs? Kad pienāks rudens, vai doties uz dienvidiem un pavasarī atpakaļ skriet? Vai būs kāds, kas gaidīs un sagaidīs atgriežamies? Vai būs kāda Solveiga, kas mūžu veltīs… Mūžu veltīs gaidīšanai? Nav tādu putnu! Solveiga bija tikai Pēram Gintam! Tik viņam…
Otrpus sētas zāle zaļāka, jā, arī vīns kaimiņam saldāks ticis. Kas viņam to deva? Man arī vajag! Kurā upē to var pasmelties? Kurp jālido pēc jaunības? Kurp – pēc lielām mājām? Kurš zina, kur laimīga laulība dzīvo?
Putnam gaisā… tik daudz, kur iet, kur skriet! Ja tikai kāds īsto virzienu parādītu.
