Tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, sirdī uzjundī pierimušas sāpes. Smeldze par to, kā es tiku izstumta no kāda Bauskas rajona pagasta.
Tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, sirdī uzjundī pierimušas sāpes. Smeldze par to, kā es tiku izstumta no kāda Bauskas rajona pagasta. Tāpēc gribētu, lai vēlētāji, pirms dodas balsot, padomā labi, ko šis cilvēks ir devis savas valdīšanas laikā. Ir vērts apsvērt rūpīgi, vai pēkšņā atsaucība, pagasta centra sakārtošana un apgaismošana nav tikai sava veida aģitācija? Kāpēc pirms trim gadiem neviens nelikās ne zinis par ceļu tīrīšanu dziļākos laukos, bet uz iesniegumu ar lūgumu izšķūrēt ceļu pat netika atbildēts, kur nu vēl izpildīts? Vai cilvēki zina, ka valsts vai pašvaldību iestādei uz iesniegumu jādod atbilde 15 dienu laikā un 30 dienās, ja ir nepieciešama papildu pārbaude?
Agri apprecējos un pārvācos dzīvot pie vīra. Diemžēl mūsu laulība ātri izira, bet man patika šī vieta. Tāpēc nolēmu tur palikt. Devos uz pagastu ar iesniegumu, lai man piešķir dzīvokli. Sapratu, ka tas nav izdarāms dažās dienās, bet man uzreiz arī tas nebija nepieciešams. Es mācījos un īrēju istabiņu netālu no skolas. Pēc pusgada devos pie pagasta priekšsēdētāja personiski, izrunājāmies. Viņš apvaicājās, kādi ir mani nodomi izglītības jomā. Likās, ka esmu saprasta un atbalstīta. Vietvara lika manīt, ka mana izglītība noderēs arī pagastā, bet ar dzīvokli esot jāpagaida.
Tad tikai sākās.
Vispirms argumentēja, ka man solītajā dzīvoklī tiks iekārtota sagatavošanas klase. Tā izrādījās nepatiesība, jo māja ir tik sliktā stāvoklī, ka bērni tur nedrīkst uzturēties. Pēc tam sacīja, ka dzīvoklis paredzēts kādai skolotājai, kura drīzumā sāks mācīt bērnus. Tur arī esot atslēgta elektrība un ir liels parāds par to. Man teica, ka nespēšu tik lielu summu samaksāt. Arī tā, izrādījās, nav taisnība, pati to noskaidroju Dienvidu elektriskajos tīklos. Jautāju priekšsēdētājam – vai tiešām jāmelo? Beidzot viņš pateica, ka neredzot no manis nekāda labuma. Es esot ienācēja. Man te neviena no vecākiem nav, materiāla atbalsta arī neesot. Ko gan es spēšot dot pagastam? Tik sāpīgi bija dzirdēt tādus vārdus. Vai tad tiešām visu nosaka maka biezums? Jā gan, es esot tikai zemākās šķiras cilvēciņš. Tie bija viņa vārdi. Tas bija vissāpīgākais trieciens.
Aizgāju no šī pagasta. Jau trešo gadu dzīvoju cita rajona pagastā. Arī šeit esmu ienācēja, bet te esmu saņēmusi atbalstu. Minēto dzīvokli joprojām neviens neapdzīvo. Tas gan vairs nav tukšs, bet pilns ar kaut kādiem gružiem, kas samesti gluži vienkārši uz grīdas.
Tāpēc ceru, ka nākotnē šo pagastu vadīs tādi cilvēki, kuri atbalstīs gan savējos, gan ienācējus, turīgos un mazturīgos, vecus un jaunus. Uzklausīs, sapratīs, palīdzēs, nevis strādās tikai savā labā un rausīs sev neskaitāmas zemes, mājas, kurās iespējams dzīvot ļaudīm. Tauta, kaut kādā mērā tas ir atkarīgs no mums!
Ar cieņu –
lasītāja
