Jānis Balodis, nu jau bijušais baušķenieks, atbilstu rubrikai «Jauns un traks».
Jānis Balodis, nu jau bijušais baušķenieks, atbilstu rubrikai “Jauns un traks”.
Savos nedaudz vairāk kā 20 gados jaunietis paspējis būt trīs kontinentos, skatīt vietas, kas daudziem tā arī paliek nesasniedzamu sapņu tālumā. Turklāt viens no veidiem, kā Jānis dodas pasaulē, arī ir gana neprātīgs, – viņš brauc ar stopiem.
Ieskatās sejās
“Tā jau īsti nebūs tiesa, Āfrikā un Dienvidamerikā nokļuvu kā kārtīgam pilsonim pieklājas – ar lidmašīnu,” manu jūsmošanu piezemē Jānis. Taču pirms četriem gadiem uz Portugāli skatīt okeānu trīs puiši devās ar pasi un nedaudz naudas kabatā. Divos mēnešos viņi paguva aizkļūt pāri visai Eiropai, noskalot ceļa putekļus Atlantijas okeānā, paciemoties Grenādas alās pie hipijiem, izbaudīt jautrību ikgadējā vēršu skriešanās festivālā Spānijas pilsētā Pamplonā, kā arī dīki vadīt dienas zem dienvidu saules pielietām debesīm.
Divu mēnešu iztikai Jānis iztērēja nepilnus 100 latus. Nauda netika izlietota ceļa izdevumiem, jo balsoja automašīnas. Tas parasti notika degvielas uzpildes stacijās, kad tikai stopotājiem apjaušama intuīcija noteica, kuru šoferi ir vērts uzrunāt. “Tā apjauta rodas diezgan ātri, kad, vadītāju nedaudz papētot, kļūst skaidrs, šitas tevi paņems,” skaidro Jānis.
Puiši automašīnas balsoja vienatnē. Pirms tam bija izstrādāts aptuvens ceļojuma maršruts un noskaidrotas vietas, kurās paredzams satikties. Ceļotāji ik pa laikam internetā uzrakstīja un nosūtīja vēstulīti. Paziņa Latvijā tika izmantota kā starpniece, kas puišiem sūtīja koordinējošas ziņas. Kādā no tām bija rakstīts: “Tiekamies pēc trim dienām Vigo pilsētā okeāna krastā, ostā, kur daudz kuģu un skulptūra “pāršķeltais cilvēks”.” Ceļotājiem bija norunāti noteikti satikšanās laiki. Ja kāds nebija ieradies, konkrētā vietā vajadzēja nokļūt nākamajā norādītajā laikā. Tādējādi Vigo ostmalā Jānis draugus gaidīja trīs dienas.
Pilnīga brīvība
“Šādi ceļot – tā ir fantastiska brīvības izjūta. Braucot tūristu grupās, tu esi pakļauts līdzceļotāju interesēm. Turklāt maršrutos lielākoties iekļautas pilsētas, tūristu iecienītas, taču arī pārpilnas vietas. Ja paredzēta došanās kalnos, tad noteikti tiek piedāvāts pacēlājs, pilsētas apskate jāveic gida pavadībā. Savukārt es jutos pilnīgi brīvs. Ja gribēju, varēju piecas stundas sēdēt okeāna krastā un vērot ūdens rotaļu. Es neesmu ne no viena atkarīgs. Manu maršrutu spēj ietekmēt tikai dažādas sakritības – kura mašīna apstāsies, cik tālu aizvedīs,” secina Jānis.
Turklāt šis brauciens bija pierādījums, ka pasauli var apskatīt, netērējot lielus līdzekļus. Reiz Portugāles pilsētā, naudas trūkumā nonākuši, puiši nopelnīja 30 eiro, nobalsinot kādu māju. Naktsmītnēm naudu nevajadzēja tērēt, jo Portugālē vasarā ir silti, pārgulēt var jebkur – parkā, ostmalā uz soliņa, kādā žogmalē, zem kupla krūma. “Kādam tas varbūt izklausās drausmīgi, nožēlojami, taču mūsu mērķis bija dīkdienībā baudīt dzīvi un skatīt pasauli, un mēs to arī darījām,” saka J. Balodis.
Jānis stāsta, ka viņa kursa biedru ģeogrāfu vidū stopošana ir ļoti izplatīts mērķa sasniegšanas veids. Turklāt nobalsot var jebkuru transporta līdzekli. Pazīstams ir ne tikai autostops, bet arī aero un hidrostops. Viņa draugi Sibīrijas taigā reiz nobalsojuši kravas vilcienu, citiem izdevies “novilināt” no gaisa helikopteru un palūgt, lai parauj pāris simtus kilometru. Pasaulē izplatīta arī kuģu, jahtu stopošana.
Indijas vietā Kuldīga
Nākamajā gadā Jānis devās krietni tālākā klejojumā – uz Āfriku. Turklāt ceļotājs bija pārliecināts, ja reiz grib iepazīt šo kontinentu, tad jāskata tā visraksturīgākā zeme – Tanzānija. Protams, jāredz arī slavenie Kilimandžāro kalni. Tas gan vairs nebija lēts brauciens, taču arī šoreiz Jānis devās ceļā ar domubiedru grupu, neizmantojot tūrisma firmu dārgos pakalpojumus. Līdzīgi gadu vēlāk paziņas devās izzināt Andu virsotnes Dienvidamerikā, tikt pie viena no skaistākajiem ūdenskritumiem pasaulē – Iguasu.
Pērnvasar paziņas ar automobili izbraukāja Eiropas dienvidus. Vienu brīdi Jāni pagājušā vasarā bija pārņēmusi vēlme skatīt Indiju. Taču tad plāni mainījās un Jānis izvēlējās nevis Āziju, bet Kuldīgu. Tagad šī Kurzemes mazpilsēta ir Jāņa dzīvesvieta, te viņš strādā par mērnieku, draudzene ir ģeogrāfijas skolotāja. Abi ir jaunu un traku ideju pārņemti. “Ceļojumu iespaidi – tā ir mūsu lielākā bagātība,” secina Jānis Balodis.
