Saulaines profesionālās vidusskolas muzeja atslēgas vienmēr glabājas pie tā vadītāja Leona Dravnieka. Viņš arī telpas kopj pats.
Saulaines profesionālās vidusskolas muzeja atslēgas vienmēr glabājas pie tā vadītāja Leona Dravnieka. Viņš arī telpas kopj pats.
“Negribas nevienam uzticēties,” neminstinoties un netaisnojoties bilst saulainietis. Arī kolēģi zina un pieraduši, ka muzejs jāuzskata par Leona monopolu šī vārda labā nozīmē. Viņš šeit darbojas pat fanātiski.
Sākums par Pauli Lejiņu
Krājuma apkopotājs un pārzinātājs varētu stundām stāstīt par redzamo un acīm nesaskatāmo. Mācību iestādes direktors Jānis Beķeris atceras, ka pirms septiņiem gadiem, sākdams strādāt Saulainē, deva apstiprinājumu muzeja izveidei un L. Dravnieks to apņēmās labprāt. Ekspozīcija atklāta 1998. gadā.
Tagad saulainieši var lepoties, jo pie viņiem ir tik plašs vēstures materiālu krājums, kādu nevar atrast nevienā citā līdzīgā mācību iestādē Latvijā. Taču pats sākums bija Pauļa Lejiņa sabiedriskais muzejs, atgādina pašreizējais vadītājs. Šī zinātnieka vārds savulaik bija dots Saulaines lauksaimniecības tehnikumam. Kādreizējā pasniedzēja Rasma Gailīte ir bijusi L. Dravnieka priekšgājēja.
Pirms sākam sarunu, vienojamies ar muzeja vadītāju par svarīgākajiem akcentiem. Gluži vienkārši nav iespējams aptvert visu tematisko bagātību un kaut vai hronoloģiski izsekot mācību iestādes vēsturei, kas 2008. gadā kļūs simtgadniece.
Palīdz absolventi
L. Dravnieks pauž gandarījumu, ka absolventi ir ļoti atsaucīgi, un dažādu viņu dāvinātu materiālu tiešām ir daudz. Grāmatas, albumi, gleznas, atmiņas. Tām ir īpašs piepildījums krājumos “Tēvzemes arāju cilts”. Līdz skolas apaļajai gadskārtai taps jau piektais sējums.
Interesanti, ka laikā no dibināšanas, ieskaitot šo mācību gadu, skolas beidzēju skaits jau ir 5400. Tiks veidota arī īpaša ekspozīcija par katru izlaidumu, un jau šajā pavasarī muzejā būs kāds jaunums. Pāršķirstot senu albumu, uzmanību saista Mežotnes lauksaimniecības vidusskolas dziesma, kas datēta ar 1943. gadu: “Bet lai vēlāk kur es būtu/ Šajā trakā pasaulē,/ Atcerēšos visu mūžu –/ Jauki gāja Mežotnē.” Arī šeit kādreiz bija skolas atrašanās vieta.
Tradicionālo vākumu papildina modernās tehnoloģijas – audio un video materiāli. Divi pēdējie absolventu salidojumi ir skatāmi videolentē. Arī tie, kuri šajos svētkos nav bijuši, var iejusties to noskaņās. Jaunās tehnoloģijas izmantos vēl plašāk, idejas darba pilnveidei L. Dravnieks guvis, mācoties kursos.
Runā par mīlestību
Novērtējot muzejiskās vērtības, diskutējam, kā tās pasniegt jaunatnei. L. Dravnieks nenoliedz, ka ar varu ir grūti piespiest interesēties par vēsturi: “Mēģinu izmest kādus āķīšus, lai jaunieši vēlētos ienākt muzejā. Šeit ir arī daudz aktuālu mūsdienu materiālu. Runājam par daudzko, bet es cenšos, lai jaunā paaudze domātu. Gribu, lai viņi saprot, cik liela jēga ir mīlestībai ģimenē, cik svarīga ir tēvzemes mīlestība. Latviskums mūsu skolai ir bijis raksturīgs garus gadus. Skumji, ka pusaudžu dvēsele ir auksta. Vienmēr cenšos sniegt ieskatu Latvijas vēsturē un pārliecinos, ka tas ir noderīgi. Organizējam konkursus “Vai pazīsti Saulaini?”. Labi palīgi man ir daži audzēkņi, kas apguvuši muzeja gida iemaņas.”
Vērtē atšķirīgi
Uzrunāju vairākus audzēkņus, un viņu sacītais par skolas vēsturisko liecību krātuvi bija atšķirīgs. Ervīns teic: “Šad tad ieeju muzejā. Vadītājs vienmēr visu zina, ar viņu ir interesanti.” Aleksandrs atklāj: “Kad mācījos pirmajā kursā, vienu reizi tur biju. Atceros karavīru fotogrāfijas.” Sanita saka: “Mani neinteresē muzejs.”
Muzeja atsauksmju grāmatā ir vairāki ieraksti svešvalodās. Piemēram, pedagogi no Vācijas, kas nesen viesojās Saulainē, raksta: “Muzeja apmeklējums ļāva labāk izprast aktivitātes, kas notiek Saulainē, un vispār izglītības sistēmu laika plūdumā.
