Astoņus gadus vecā skaistkalniete Daiga svētdien piedzīvos, iespējams, mūža pirmās Lieldienas. Tās atnāks mierā, saskaņā, sirsnībā, kā līdz šim Daigai ir trūcis vairāk par visu citu.
Astoņus gadus vecā skaistkalniete Daiga svētdien piedzīvos, iespējams, mūža pirmās Lieldienas. Tās atnāks mierā, saskaņā, sirsnībā, kā līdz šim Daigai ir trūcis vairāk par visu citu.
Meklē risinājumu
Kopš februāra beigām Daiga dzīvo audžuģimenē Ogres rajona Lēdmanē pie Lolitas Garklāvas un Andra Kaziņa. Turp meiteni tiešā ceļā no Talsu krīžu centra aizveda Skaistkalnes pagasttiesas priekšsēdētāja Elga Kaļķe. Pagaidām līgums ar audžuģimeni noslēgts uz sešiem mēnešiem, taču, visticamāk, meitene tur dzīvos vienu gadu.
Pagājušā gada nogale meitenei bijusi baisa. Daigas tēvs un māte kā sākuši dzert ap Andrejdienu novembra beigās, tā nebija atskurbuši vēl janvāra vidū. Meitene patvērusies pie astoņdesmitgadīgās vecmāmiņas. “Viņa laida Daigu uz skolu, deva maizīti līdzi,” atceras Elga.
Taču tas nesolīja risinājumu, lai piespiestu vecākus atjēgties. Turklāt Daigai ir daži nopietni veselības traucējumi, kas radušies regulāri pārciestas vardarbības dēļ. Tas sacīts Talsu krīžu centra speciālistu sniegtajā atzinumā.
Pieņem bez šaubīšanās
Nenācās viegli atrast vietu, kur Daiga varētu apmesties pēc Talsiem. Ņemt viņu aizbildnībā atteicās gan no ģimenes jau iepriekš aizgājusī māsa Birzgalē (Daigas mammai ir vēl četri bērni, kuri agri sākuši patstāvīgu dzīvi), gan krustmāte Skaistkalnē, gan mātesmāte.
“Bauskas rajonā audžuģimeņu nav. Bērnu un ģimenes lietu ministrijas mājaslapā atradu ziņu, ka Ogres rajonā apmācību tikko beigušas četras audžuģimenes, un nekavējos tām zvanīt, runāt par iespēju pieņemt Daigu. Lolita bija vienīgā, kura piekrita gandrīz uzreiz,” tā Elga Kaļķe.
Viņa un pagasta sociālā darbiniece Dagmāra Strēle 16. martā devās uz Lēdmani, lai noslēgtu jaunu līgumu ar audžuģimeni, jo Skaistkalnes pašvaldība radusi iespēju palielināt meitenes uztura naudu līdz 37 latiem mēnesī.
Rīdzinieki laukos
No “Lāčiem” Lēdmanē, kur dzīvo Lolita Garklāva un Andris Kaziņš, līdz lielajam ceļam ir pusotra kilometra. Kādreizējie rīdzinieki pie mājas laukos tikuši 70. gadu vidū, kad par desmit tūkstošiem rubļu te varējuši nopirkt mājas ielas garumā. Sākumā tur dzīvojuši vasarās, bet 90. gadu sākumā pārcēlušies uz pastāvīgu dzīvi laukos, stāsta Andris.
Mājas pirmajā stāvā izlauztas starpsienas un četru mazu kambarīšu vietā izveidota plaša saimes istaba. Te dzīvo Andris un Lolita, pie loga guļvieta Daigai. Otrajā stāvā ir vieta pārējiem bērniem. “Lai ir, kur palikt, kad pie Madaras vai Pēterīša atnāk kāds draugs,” saka audžuģimenes mamma Lolita.
Viņai un Andrim šī ir otrā laulība, pašiem savi bērni un mazbērni. Pirmais aizbilstamais pie viņiem nonācis 1996. gadā. Edgars izaudzis un uzmeklējis kādreizējos bērnunama grupiņas biedrus. Liels bijis puiša pārsteigums, ka sastopami tikai divi, pārējie cietumos vai jau miruši no alkohola un narkotikām. Drīz pēc Edgara ģimenē ienākusi viņa klases biedre Lienīte, kurai nav vecāku. Tagad viņa ir pilngadīga, mācās tehnikumā, bet meitenei “Lāči” ir mīļākā vieta, kurp braukt brīvdienās. Pašlaik aizbildnībā ņemta Madara, kurai pievienojies brālis Pēterītis.
Savs uzdevums
Par to, kā nolēmuši audzināt svešus bērnus, Andris stāsta: “Mums tas nebija jāizdomā. Varenais Dievs, radīdams pasauli, bija paredzējis, ka būs bērni, kurus vecāki aizmirsīs. Katram šajā pasaulē ir jāizpilda savs uzdevums. Un, lūdzu, nesakiet – svešie bērni. Mēs audzinām bērnus, ko citi laiduši pasaulē, bet sveši viņi mums nav.”
Lolita un Andris pieder kristiešu draudzei “Gars un patiesība”, kas Lielvārdē darbojas piecus gadus.
“Dievu iepazinu, 1994. gadā nonākdama “Jaunajā paaudzē”. Labprāt aizejam uz katoļu rekolekcijām un ļoti daudz iegūstam. Kristieši var cits no cita daudz ko mācīties. Bez Kristus dotā spēka mēs nevarētu šos bērnus pieņemt un audzināt. Viņi ir tik daudz cietuši, ka garīgā atveseļošanās notiek lēnāk, nekā dzīst pušums. Mēs visi kopā lūdzam Dievu, arī par vecākiem, kuri ir maldu ceļos un nesaprot, ko nodarījuši saviem tuvākajiem. Kad nevaram atrast atbildi strīdos, sadodamies rokās un lūdzam Dievu.
Atnāk kaimiņiene un brīnās, kā es to varu izturēt. Bet es varu. Varbūt tāpēc, ka mani savulaik izaudzināja tēvamāte ar savu otro vīru. Viņam bērnu nebija un vecmammai lika izvēlēties – ja patur mani, viņš aizies. Tēvamāte atvēra vīram durvis. Viņš palika, un labāka tēva es nebūtu varējusi vēlēties,” stāsta Lolita.
Pašu maize
Saimniece liek galdā tikko ceptu karstu kēksu un stāsta, ka arī maizi mājās cepot paši, jo tā iznākot daudz sātīgāka nekā veikalā pirktā. Ir tāda Vācijā ražota iekārta, savu mazo noslēpumu atklāj Lolita. Katru dienu pusdienās ir prāva bļoda ar svaigiem salātiem. Bērnus radina ēst veselīgu uzturu, jo te viss ir pašu audzēts. Pie kafijas mums piedāvā kazas pienu, jo kūtī kopā ar mazulēm ir ap 30 ragaiņu. “Ar sieru pat nespējam visus gribētājus nodrošināt, jo bērniem arī pienu vajag,” stāsta Andris. Viņš ir galvenais saimnieks kūtī, bet Madara viņam ir laba palīdze.
Zem kupenām neredz
Lolita un Andris priecājas par ciemiņiem un nav pikti arī uz kontrolētājiem. Ko slēpt? Dieva priekšā noslēpumu nav, bet pārbaudītājiem Lolita rāda burtnīcu, kurā ierakstīti visi pirkumi, izdevumi pārtikai, bērnu skolas lietām, sakrāti čeki. Pašlaik nauda tiek taupīta, lai nopirktu datoru, kas Madarai vajadzīgs mācībām. Ar aizbildņu vai audžuģimenei paredzēto atlīdzību pietiek tikai ikdienai, par pārējo jāgādā kazām un Lolitas rokām. Viņa ir masiere, palīdz daudziem, mājās masē arī bērnu saspringtos plecus un muguras. Iepriekš Lolita 20 gadu strādājusi Traumatoloģijas klīnikā, kur arī satikusi Andri, smagi traumētu, depresijā iegrimušu celtnieku. Viņu Lolitas rokas piecēlušas dzīvei un, kā pats saka, lidojumam.
Lāču mājas ir arī tūrisma objekts, un pašlaik var vienīgi nojaust, ka apkārtnē zem kupenām slēpjas daudzi jauki stūrīši. Šajā mājā nav nekādu “ekstru”, ar ko varētu lepoties, bet pārpārēm siltuma nosalušām dvēselēm.
