Tālajā Sibīrijā nokļuvu 1949. gada aprīlī. Mūsu un Sunteiku ģimenei Omskas apgabala Soldatskas rajona Kučku sādžā ierādīja vienu nelielu istabu.
Tālajā Sibīrijā nokļuvu 1949. gada aprīlī. Mūsu un Sunteiku ģimenei Omskas apgabala Soldatskas rajona Kučku sādžā ierādīja vienu nelielu istabu. Armandam tolaik bija desmit gadu, man – 13. Patiesībā mūsu bērnība ar to arī beidzās, bet Armands kļuva par manu labāko draugu.
Uzturam der pat lopbarība
Ar izsūtījuma pirmo dienu mēs kļuvām par mājas darbu veicējiem un pārtikas gādātājiem. Abi kopā daudz ko varējām izdomāt un divatā arī jutāmies drošāk.
Mammas strādāja cūku fermā, pēc lopu apkopšanas viņām bija jāiet vētīt graudus. Tos viņas iebēra aiz zābaku stulmiem un pārnesa mājās. Graudi kaut kādā veidā bija jāsasmalcina. Dabūjām rokas dzirnavas, malums sanāca tik rupjš kā putraimi. No tā uz plīts rūšiem cepām kaut ko plāceņiem līdzīgu.
Kad mammām izdevās no cūku fermas nozagt zivju eļļu, plāceņus cepām tajā. Dažreiz cūkām atveda sojas raušus, un, iestājoties krēslai, skrējām uz fermu pie mammām, kas bija aizliegts, piebērām kabatas ar raušu gabaliem un devāmies mājās, lai vārītu zupu.
Garšo arī niedru saknes
Bijām sadraudzējušies ar dažiem sādžas bērniem, kaut arī nepratām krievu valodu. Viņi mūs aicināja rakt “sarankas”, jo tās esot ļoti garšīgas. Gājām vairākus kilometrus, kamēr sasniedzām mērķi. No zemes bija izspraukušies resni asni. Tās bija brīnumainās “sarankas”. Kad izrakām pirmo, atklājās, ka tas ir dzeltenīgs sīpols. Atgriežoties mājās, mums ļoti gribējās ēst un jau pa ceļam dažus apēdām, kaut gan tie nelikās tik garšīgi.
Vasarā mēs redzējām ziedošus brīnumaugus – tie bija ķeizarkroņi. Vietām tie pletās veseliem laukiem. Gājām meklēt savvaļas sīpolu lakstus, atradām ezeru krastos skābenes. Citreiz aizgājām tik tālu, ka nevarējām redzēt sādžu. Sausākajās vietās auga nelieli krūmu puduri. Mūsu lielākais atklājums bija, kad atradām upeņu krūmus. Ogu gan nebija daudz, bet kaut kas jau iznāca, ko aiznest mājās. Krievu bērni mūs iemācīja ēst niedru saknes, tās likās tik saldas, pēc izskata kā bambusi.
Pārtikai meklē putnu olas
Kad putniem pienāca olu dēšanas laiks, mēs ar Armandu klīdām pa purviem, gar ezeru malām meklēt pīļu olas. Pāris reižu tas mums izdevās. Sevišķi priecīgi bijām, kad ieraudzījām zoss ligzdu. Piekļūt tai bija ļoti grūti, visapkārt staignājs. Es devos pirmā, sasniedzu ligzdu, paņēmu olas un, sperot pirmos soļus atpakaļ, sajutu, ka pazūd pamats zem kājām. Atrados līdz krūtīm purva staignājā. Armands saķēra mani aiz rokas, un es izķepurojos ārā. Nezinu, kā tas varēja beigties, ja nebūtu drauga līdzās. Bet ar olām nekas neizdevās, tās jau bija aizperētas. Citā reizē izdomājām, ka jāpamēģina vārnu olas. No tām omlete iznāca tāda nesaturīga, pelēka putra.
Vecāki strādāja kolhozā, saņemot ik dienu 200 gramu maizes katrs. Armanda ģimenē bija abi vecāki un divi bērni, tad iznāca katram ģimenes loceklim 150 gramu dienā. Tāpēc mums šīs nabadzīgās pārtikas devas vajadzēja papildināt, kaut ko atrodot, kaut ko nozogot kolhoza laukā.
Priedīte – Ziemsvētku rota
Pienāca pirmā Sibīrijas ziema, tuvojās Ziemsvētki. Ļoti gribējām eglīti. Atcerējāmies, ka vasarā, klīstot pa purviem, vienā vietā redzējām mazas priedītes. Vietējie teica, ka tās atrodoties kādus piecus kilometrus no sādžas, bet mums likās tuvāk. Gribējām abi iet pēc priedītes, bet Armandu mamma nelaida. Es gāju viena. Sākumā pārvietojos pa sērsnu, tad piegāju pie ezera niedrāja, iekritu sniegā līdz padusēm. Nobijos, tomēr ceļu turpināju. Purvā nevienu priedīti nevarēju atrast, jo tās bija ieputinātas. Laimīgi vienai ieraudzīju galotni, to arī nogriezu. Saule gāja uz rietu, kad atgriezos. Priedīti nostiprinājām uz apaļkoka bērza galdiņa, to vienkārši iespraužot spraugā. Nebija nevienas svecītes, bet, sajūtot skuju smaržu, mums bija svētki.
Tāds bija pirmais gads Sibīrijā, visgrūtākais un visinteresantākais. Iepazinām šo skarbo, savā ziņā arī skaisto zemi. Iemācījāmies dzīvot svešā zemē starp svešiem cilvēkiem. Nekad, klīstot pa Sibīrijas stepēm un purviem, nepārstājām cits citam stāstīt, kā izskatījās, ko ēdām mūsu bērnības sapņu zemē, vecāku mājās, Vecsaulē un tepat Bauskas pievārtē.
Pēc gada mūsu ceļi šķīrās. Mūsu vecākiem atļāva doties uz citām vietām, kur dzīves apstākļi bija labāki.
A. SAUKUMA Bauskā
