Kristus augšāmcelšanās stāstu zīmējumos interpretē Bauskas mākslas skolas 1. un 2. kursa audzēkņi. Viņi ir deviņus līdz 12 gadus veci.
Kristus augšāmcelšanās stāstu zīmējumos interpretē Bauskas mākslas skolas 1. un 2. kursa audzēkņi. Viņi ir deviņus līdz 12 gadus veci. Bērni spriež, ka ir daudz vieglāk iztēloties un uzzīmēt Kristus dzimšanu, kas esot ģimeniski svētki ar daudziem saprotamiem atribūtiem – kūtiņu, mājlopiem, dāvanām, zvaigzni.
Aptvert augšāmcelšanās brīnumu ir daudz sarežģītāk, kur nu vēl to attēlot! Zīmējumos katrs skolēns piedāvā savu – atšķirīgu – redzējumu, ko pamato ar komentāru. Visus darbus vieno atziņa – brīnums ir noticis, kaut gan to izskaidrot šķiet neiespējami.
Sarunā par Lieldienu notikumiem iesaistījās Bauskas mākslas skolas 2. kursa audzēk nis Emīls Dzelzkalējs. Viņam ir 12 gadu.
Droši vien tu esi dzirdējis par notikumiem Jeruzalemē, kas risinājās pirms Kristus sišanas krustā un augšāmcelšanās.
– Tas ir briesmīgākais no visiem man zināmiem stāstiem. Jēzus pasaulei gribēja labu, bet par to tika nežēlīgi sodīts. Cilvēki viņu sodīja, bet Jēzus vēl lūdza Dievu, lai Viņš ļaundariem piedod.
Kādu tu iztēlojies Jēzu Kristu?
– Ārēji viņš man atgādina večuku, lai gan nemaz tik vecs nebija. Nu, tā garā bārda, mazliet dīvainā uzvedība… Iekšēji, es domāju, viņš bija ļoti spēcīgs. Varbūt tikai tiem nedaudziem cilvēkiem, kuri zināja, ka Kristus ir Dieva dēls, ne viņa izskats, ne izturēšanās nešķita savādi.
Kristus mēģināja palīdzēt visiem cilvēkiem – arī gluži svešiem. Var gadīties, ka tāpēc viņš iemantoja skauģus, jo dažiem nepatīk, ka cits zina īpašas gudrības un ir spējīgāks.
Emīl, bet daudzi no Jēzus arī baidījās, piemēram, romiešu vietvalži!
– Viņš gribēja, lai visā pasaulē valdītu miers un mīlestība. Pirms viņa neviens to nebija tik ļoti vēlējies. Skaidrs, ka arī tādēļ no Kristus daži baidījās. Kā viņi varēja zināt, ka Jēzus patiešām ir labs, nevis, maskējoties aiz vārdiem, grib darīt sliktus darbus? Tie cilvēki neticēja.
Redzi, vēl vairāk cilvēku neticēja un joprojām netic, ka Kristus ir augšāmcēlies. To nevar pierādīt un vienkāršos vārdos izskaidrot.
– Jēzus augšāmceļoties gribēja parādīt, ka viss ne vienmēr ir tāds, kā izskatās. Viņa gars aizgāja debesīs, bet, lai par to cilvēkiem būtu pilnīga pārliecība, Jēzus pirms pārvēršanās tīrā garā vēlreiz parādījās mācekļiem. Varbūt viņš vēl nebija pilnīgi pabeidzis savu misiju uz zemes, tādēļ cilvēkiem vajadzēja atkal uz brīdi ieraudzīt viņa ķermeni un sadzirdēt sacītos vārdus?
Tu tici gara esamībai?
– Lai gan gars ir neredzams, es ticu. Arī parastu, mirušu cilvēku gari aiziet debesīs. Es neticu blēņām par spokiem. Nevar būt, ka tādi rēgi uzturētos uz zemes, ja reiz gara mājvieta ir debesīs.
Vai tu kādreiz esi izjutis Dieva klātbūtni?
– Gandrīz visās lietās Dievs man ir palīdzējis. Es nemāku izstāstīt, bet šī sajūta rodas visā ķermenī. Sīkumos Dievu nevajag traucēt, piemēram, lai viņš palīdzētu sporta stundā ātrāk noskriet distanci vai nomazgāt traukus. Dievs palīdz tikai tajās lietās, ko uzskata par ļoti svarīgām.
Labi, Dievs zina, ko dara, bet kas tev ir vissvarīgākais?
– Es cenšos būt labs, bet tas nav viegli. Dažreiz ir grūti novaldīties. Tomēr es piespiežu sevi rīkoties tā, lai citus neapgrūtinātu un nesāpinātu. Es gribu, lai cilvēki pret mani izturas tā kā es pret viņiem.
Tev ir nācies domāt par to, kas notiek mūsdienu pasaulē?
– Mani biedē kari un ļaunums. Es nesaprotu, kā valsts pret valsti var pēkšņi sākt karu bez jebkāda iemesla. Kad biju mazāks, par to nedomāju. Nesen sapratu, ka karš ir nesalīdzināmi baismīgāks par parastu kautiņu. Es nezinu, kā palīdzēt cilvēkiem, kuri citiem rada sāpes un postu. Varbūt vēl viena Jēzus Kristus parādīšanās varētu likt viņiem mainīties? Jēzus, izvēlēdamies nāvi pie krusta, domāja, ka turpmāk cilvēki paši ar visu tiks galā, visu sapratīs. Tomēr ne…
Cik bieži tu domā par Dievu?
– Pirms gulētiešanas. Man liekas, par Dievu nevajag runāt ar citiem. Ir labi savā prātā padomāt un klusēt, jo kaut kas man neļauj savas izjūtas izpaust skaļi.
***
..Lai valstība atnāktu, cilvēkam tā jāvēlas…
..Ješua neko neapzvēr, neko neuzspiež, viņš nemitīgi vēršas pie sarunbiedru brīvības. Cik liela atšķirība no praviešiem, kas mums uzspiež dogmas, un filosofiem, kas uztiepj spriedumus, no retorikas advokātiem. Ješua neuzspiež, neprāto un nemēģina pārliecināt. Viņš prasa iekšēju brīvību, durvis, ko mēs no laba prāta atveram, un ar šādiem noteikumiem piedāvā savu vēstījumu, savu jēgu un dod mums citādu dzīvi. Cik dīvains maigums…
Ēriks Emanuēls Šmits “Pilāta evaņģēlijs”
