Teātra studijas «Savējie» ilggadējā vadītāja Lilita Lauskiniece aicināja dalībniekus uz salidojumu, lai kopīgi atcerētos piedzīvoto trīs desmitu gadu garumā. Pa šiem gadiem studijā bijuši iesaistīti aptuveni deviņsimt dažāda vecuma jauniešu.
Teātra studijas aizmetnis veidojās vēl tad, kad Lilita Lauskiniece strādāja Rundāles pagasta bibliotēkā. Tur viņa darbojās ar nelielu vietējo bērnu grupu, kuri apguva gan daiļrunāšanas prasmes, gan šad tad kopīgi iestudēja kādu daiļdarba fragmentu. Bērnu veikumu pamanīja toreizējā kultūras darbiniece Valija Kruļikovska un rosināja teātrim pievērsties nopietnāk. Tā 1995. gada oktobrī radās teātra studija «Savējie», kurā sākotnēji iesaistījās nedaudz vairāk kā 20 bērnu, bet drīz vien dalībnieku skaits pārsniedza četrdesmit. Gaidīti bija dažādu vecuma dalībnieki no 4 līdz 18 gadiem, līdz ar to tika veidotas pat vairākas grupas, lai katrai varētu piedāvāt piemērotu repertuāru.
Lilita Lauskiniece lēš, ka pa šiem 30 gadiem studijā bijuši iesaistīti ap 900 bērnu. Bija tādi, kas neturēja slodzi un izstājās jau pēc vienas sezonas, bet daudz bija arī tādu, kas studiju apmeklēja visus skolas gadus līdz pat tās beigšanai.
Pats pirmais skatuves darbs bija «Mēs esam tikai putni», kurā izmantota Mārtiņa Freimaņa mūzika, pašu veidota horeogrāfija un dzejas lasījumi. Tomēr par pirmo nopietno izrādi var uzskatīt iestudējumu «Čigānmeitēns Ringla», kas, kā atzīmē studijas vadītāja, tapa ar vietējās kopienas palīdzību. Scenogrāfiju veidoja Margonis Jaunākais, dejas palīdzēja iestudēt Bauskas rajona deju kolektīvu virsvadītāja Biruta Hegenbarte, mūziku sarakstīja Pilsrundāles vidusskolas mūzikas skolotāja un kora vadītāja Irīna Caune. Izrāde pēc Bauskas rajona skates ieguva tiesības piedalīties Vislatvijas teātru saietā Cēsīs.
Pirmie tolaik studijā darbojošies jaunieši nu jau ir teju četrdesmitgadnieki. Salidojumā 23. augustā sastapām dažus no viņiem, un iztaujājām, kādas ir viņu spilgtākās atmiņas un ko dalība studijā sniegusi tālākai dzīvei.
Tatjana Vīksna bija viena no studijas pionierēm. Iestājās aptuveni 10 gadu vecumā un turpināja visus skolas gadus. Viņa neatminas pirmo lomu, bet jo spilgti atmiņā palicis, cik saliedēti bijuši – kā vienots vesels. «Lilita mūs ir pārvērtusi pilnīgi par citām personībām – no pīlēniem par gulbjiem. Vienmēr bijām lepni, ka esam daļa no studijas. Citi nedaudz mūs pat apskauda,» teica Tatjana. Studija palīdzējusi atvērties, uzstāties publikas priekšā, mazinājusi bērna biklumu un pozitīvā ziņā iemācījusi arī izcelties. «Mana personība par 50% ir Lilitas darbs,» piebilst Tatjana.
Savukārt Liāna Polovinkina saka paldies studijas vadītājai, ka pateicoties dalībai, tolaik izvēlējusies nākotnes profesiju, jo vēlāk kļuvusi par horeogrāfi. Šobrīd gan profesionālais kurss mainīts, taču iegūtais joprojām ir noderīgs, jo daudz vieglāk esot komunicēt, atraisīties. Liāna ļoti labi atceras nometnes Blomē. Pateicoties studijai, satikti ievērojami cilvēki, pabūts daudzās izrādēs un izbraucienos. Lomas Liāna neatminas, taču arī pēc tik daudz gadiem nav aizmirsies, kā romu valodā noskaitīt līdz desmit. Daudz bijusi iesaistīta dejošanā un akrobātikā.
Jānis Egliņš, kurš uz salidojumu bija ieradies no tālā Gibraltāra, kur šobrīd dzīvo, rāda sevi izrādes «Cirks» bildē. Tajā viņam bijusi jau nopietnāka loma – čūsku dīdītājs. Jānis smaida, atminoties, cik grūti viņam bijis nomazgāt grimu pēc izrādes pēc afrikāņu pasaku motīviem. Tumšais ādas tonis dabūts ar guaša krāsām, un šodienas skatījumā būtu gaužām politnekorekts. Viņš novērtē to, ka studijā viesojās dažādi profesionāļi no Rīgas, piemēram, cirka mākslinieki, kapueiras treneri. Nepašaubāmi, teātris devis arī zināmu pašpārliecību, drosmi izpausties un iziet publikas priekšā.
Plašāk lasāms laikraksta «Bauskas Dzīve» drukātajā un elektroniskajā versijā 26. augusta numurā.
Foto autors: Ivars Bogdanovs
