Latvijas Aizsargu organizācija tās pastāvēšanas laikā bija dziļi pašdarbīga, jo jebkurš organizācijas teritoriālais pulks savā apriņķī bija saimnieciska vienība, kas uzturēja pati sevi.
Latvijas Aizsargu organizācija tās pastāvēšanas laikā bija dziļi pašdarbīga, jo jebkurš organizācijas teritoriālais pulks savā apriņķī bija saimnieciska vienība, kas uzturēja pati sevi.
Ienākumus dod sarīkojumi
Jau 1921. gadā Apgādības ministrija izdeva apkārtrakstu visiem aizsargu pulkiem. Tajā bija paskaidrots, ka Latvijas valstij nav iespēju nodrošināt aizsargus ar apaviem, apģērbu un pārējo nepieciešamo, tāpēc aizsargiem finansējums ir jārod pašiem. Tā tika likts pamats aizsargu darbības pašfinansēšanai. Valsts pastāvēšanas sākumā tas bija grūts uzdevums. Tādēļ divdesmito gadu pirmajā pusē daudziem Bauskas apriņķa aizsargiem nebija vēlāk tik ierasto formas tērpu, trūka ieroču un aizsargu pulkos tika ieviests taupības režīms.
Iepriekšējās publikācijās tika aprakstītas šīs organizācijas dalībnieku aktivitātes sporta un kultūras jomā. Jāatzīmē, ka daudzie aizsargu sarīkojumi (teātra izrādes, karnevāli, masku balles, koncerti un zaļumballes) un tautas sporta sacīkstes visā organizācijas pastāvēšanas laikā bija galvenais finanšu ieguves avots.
Iztur lielu konkurenci
Ikgadējās dotācijas no valsts budžeta bija niecīgas salīdzinājumā ar aizsargu dienesta darbībai nepieciešamo. 1927. gadā dotācijas no valsts budžeta visai Latvijas Aizsargu organizācijai bija 259 tūkstoši latu. Formas tērpu iegādei vien aizsargu pulkos visā Latvijā šajā gadā iztērēja 290 tūkstošus latu. Tas nozīmē, ka trūkstošos līdzekļus aizsargi paši ieguva dažādā veidā. 20. gados aizsargu ieņēmumi no sarīkojumiem un citām aktivitātēm nebija diez ko lieli, jo līdzīgi ienākumus nodrošināja arī citas sabiedriskās organizācijas un biedrības. Aizsargiem, it sevišķi lauku pagastos, nācās izturēt diezgan lielu konkurenci.
Situācija mainījās, kad autoritārā režīma gados aizsargi ieguva monopolu dažādu kulturāli sabiedrisko pasākumu rīkošanā. Iegūto līdzekļu apjoms pieauga. 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā Bauskas aizsargu pulka ieņēmumi gadā bija aptuveni divi līdz trīs tūkstoši latu, bet 30. gadu vidū un otrajā pusē – apmēram 180 tūkstošu. Autoritārā režīma laikā vairākas Bauskas apriņķa pagastu aizsargu nodaļas pārņēma arī likvidēto biedrību un organizāciju uzkrātos naudas līdzekļus u. c. materiālas vērtības.
Kasi pilda ziedojumi
Bauskas aizsargu pulka un tā nodaļu kases papildināja gan privātpersonu, gan dažādu organizāciju un uzņēmumu ziedojumi. Kā lielākie Bauskas aizsargu labvēļi jāmin Latvijas Lauksaimnieku ekonomiskā sabiedrība, daudzas piensaimnieku un apdrošināšanas sabiedrības pagastos, kā arī uzņēmēji. To vidū bija ne mazums cittautiešu (ebrejs Dāvids Hofšovics, vācieši Arveds Štēbens, Bruno Lodings), kas atbalstīja nacionāli patriotisko organizāciju, kura brīvprātīgi rūpējās par valsts iekšējo drošību. 1934. un 1935. gadā Bauskas aizsargu pulkam ziedoto finanšu līdzekļu kopsumma bija 8049,47 lati.
K. Ulmaņa autoritārā režīma laikā, trīsdesmito gadu vidū, par nerakstītu normu kļuva pagastu pašvaldību ziedojumi vietējām aizsargu nodaļām gan ikdienas, gan konkrētām vajadzībām (sporta stadionu un šaujamlaukumu iekārtošanai, ēku remontam un labiekārtošanai u. tml.).
1939. gada 3. jūnijā sakarā ar aizsargu organizācijas 20 gadu jubileju Bauskas pilsētas valde kopā ar pārējo apriņķa pašvaldību līdzdalību Bauskas aizsargu pulkam uzdāvināja smago automašīnu.
Bauskas aizsargu pulka finanses papildināja arī aizsargu un aizsardžu rīkotās naudas loterijas un iedzīvotāju vidū tolaik populārie “bazāri”, kas nereti bija aizsargu sarīkojumu sastāvdaļa.
Aizsargu “bazārs” bija īpašs pasākums. Lai tam sagatavotos, bija jāveic darbietilpīgs process. Vispirms bija jāorganizē plašas dažādu mantu ziedojumu vākšanas akcijas. To laikā iedzīvotāji aizsargiem dāvināja lauksaimniecības produkciju (ābolus, kartupeļus, medu, sviestu u. c.), rokdarbus (šalles, segas, zeķes, dvieļus, galdautus u. c.), amatniecības izstrādājumus (podnieki ziedoja traukus, kalēji – dzelzslietas, galdnieki – koka priekšmetus, pat mēbeles u. tml.), grāmatas, pat dzīvniekus (kaķēnus, kucēnus) un mājputnus (vistas, pīles). Tad to visu izkārtoja vienā vai vairākās telpās un rīkoja izpārdošanu vai arī lozēja, kas kuram “bazāra” apmeklētājam (kas pirka ieejas biļetes) tiks.
1937. gadā Bauskā rīkotais aizsargu pulka “bazārs” papildināja pulka kasi par vairāk nekā trim tūkstošiem latu. Savukārt 1939. gadā visās Bauskas aizsargu pulka nodaļās rīkotie “bazāri” aizsargiem bija devuši vairāk par 11 tūkstošiem latu.
No iegūtiem līdzekļiem lielākās summas tika tērētas formas tērpu, ieroču un munīcijas iegādei. Piemēram, Vecsaules pagasta aizsargu nodaļas darbības pārskatā par 1927. gadu ir minēts, ka ienākumi, kas gūti nodaļas rīkotajā “bazārā”, pilnībā izmantoti visu nodaļas aizsargu apbruņošanai. Nauda bija vajadzīga arī aizsargu tiešajiem militāri policejiskajiem uzdevumiem – militārajām mācībām un nometnēm, šaušanas treniņiem un sacīkstēm. Tāpat līdzekļi tika tērēti aizsargu kulturāli sabiedriskā darba un sporta veicināšanas vajadzībām. Tika pirkti mūzikas instrumenti, notis, sporta inventārs u. tml.
Naudu tērē arī labdarībai
Daļu savu līdzekļu aizsargu nodaļas izmantoja arī labdarības pasākumiem. Ļoti bieži, piemēram, ziedoja trūcīgo ģimeņu bērniem, bet 1937. gadā, pēc Ludzā notikušā ugunsgrēka, Skaistkalnes aizsardzes ziedoja ugunsgrēkā cietušajiem 200 latu un daudz apģērba.
30. gadu sākumā tika veikta apjomīga Iecavas un Lambārtes draudzes baznīcas atjaunošana. 1934. gadā Iecavas pagasta aizsargu nodaļa draudzei dāvāja ģipsī lietas lecošas Latvijas saules emblēmas, kā arī altāra rotājumu – ozolkokā grieztas trīs zvaigznes uz lecošas saules fona. Arī citu pagastu aizsargi un aizsardzes bieži vien ziedoja savām draudzes baznīcām dažādus interjera priekšmetus (svečturus, austas segas un galdautus).
Latvijas Aizsargu organizācijā kopš tās pastāvēšanas sākuma bija noteikts – katrs aizsargu pulks savām vajadzībām var izdot līdz 200 latiem. Ja bija lielāki tēriņi, vajadzēja organizācijas priekšnieka atļauju. Savukārt pagastu aizsargu nodaļām visi izdevumi, kas nebija tieši saistīti ar aizsargu militāri policejisko dienestu, bija jāsaskaņo ar pulka komandieri. Katra pulka finanses pārzināja pulka komandieris un saimniecības dienesta priekšnieks, kam bija pakļauti gan pulka, gan nodaļu kasieri un grāmatveži.
Nav konstatētas nelikumības
Pētot Bauskas aizsargu pulka vēsturi divdesmit tā pastāvēšanas gados, nav nācies konstatēt līdzekļu nelietderīgu vai pat nelikumīgu izmantošanu un izsaimniekošanu, jo Latvijas Valsts vēstures arhīvā esošos dokumentos (finanšu pārskatos, revīzijās u. c. dokumentācijā) neko tādu nav izdevies atrast.
Bauskas aizsargu pulka štābā strādāja četri algoti darbinieki. Tos uzturēja no pulka kases. Pārējie aizsargi un viņu komandieri visā apriņķa teritorijā algu par savu darbu nesaņēma – aizsargu dienests bija brīvprātīgs, un tā bija katras personas izvēle ziedot savu laiku valsts un tautas labā. Šī pašiniciatīva un ziedošanās bija pamatā visai Latvijas Aizsargu organizācijai un tās pastāvēšanai, un tās dēļ arī aizsargi sekmīgi pildīja noteiktos uzdevumus.
