Īslīces vidusskolas muzejs tapis deviņu mēnešu laikā. Vakar, 25. oktobrī, ar pensionētās skolotājas Veltas Balodes veikumu uz Īslīci brauca iepazīties citu mācību iestāžu pārstāvji.
Īslīces vidusskolas muzejs tapis deviņu mēnešu laikā. Vakar, 25. oktobrī, ar pensionētās skolotājas Veltas Balodes veikumu uz Īslīci brauca iepazīties citu mācību iestāžu pārstāvji.
Uz to rosinājusi Sanita Micāne, Bērnu un jauniešu centra metodiķe. “Agrāko gadu liecības ir katrā skolā. Tās dažādi noformētas – kā muzejs vai vēstures stūrītis. Atšķirīgas ir iespējas un pieeja. Īslīcē paveiktais ir atzinības vērts,” saka Sanita Micāne.
Veltai Balodei vienmēr paticis krāt agrāko gadu mācību grāmatas, sadzīves priekšmetus, īpaši mīļas ir lietas, kas palikušas no vecmāmiņas – rožukronis un koka karote. Vairākkārt mainot dzīvesvietu, no daudz kā nācies šķirties.
Pirmās mācību iestādes vēsture Īslīces pagastā sākās 1887. gadā ar draudzes skolu. Ar muzeja veidošanu pensionētā skolotāja aizrāvusies. Plašā ēkas augšējā stāva izbūve jau kļuvusi par šauru, un tiek cerēts uz līdzās esošo telpu. Pašlaik muzejā ir 1500 vienību, tās visas iegrāmatotas, izveidots katalogs. Galvenā vērība ir izglītības attīstībai Īslīces pagastā, stāsta Velta Balode.
Muzeja ekspozīcija noder gan vēstures, gan latviešu valodas stundās. “Stāstu, ka bērni mācījās arī kara laikā, un rādu sarakstu, kādi produkti vecākiem 1944. gadā bija jāpieved internātā dzīvojošo skolēnu ēdināšanai. Arī cukurbietes, no kurām vārīja sīrupu, jo cukura nebija. Mums ir tolaiku petrolejas lampas, vējlukturi, sveces, arī tāfeles un grifele, ko lietoja tad, kad burtnīcu vēl nebija,” teic Velta Balode. Senās lietas muzejam no mājām nes gan skolēni, gan pedagogi. Ziemsvētkiem nākot, bērni muzejā gatavos latviskos saulgriežu rotājumus.
Uzvaras vidusskolā muzejs atklāts šajā pavasarī. Tā vadītāja vēstures skolotāja Elita Rūtiņa atzīst, ka Īslīces skolas vēsture ir krietni garāka un bagātāka. Bauskas 2. vidusskolā ir muzejs un vairākas ekspozīcijas, atklāj Zinaida Ivanova un Irina Vasiļjeva. “Vēsture ir jāatceras un jāciena, to mācām skolēniem,” tā pedagoģes.
Muzejs nekad nebūs pabeigts, to nemitīgi papildina jaunas liecības, kas vēlāk raksturos šo laiku. Tas fiksēts arī skolēnu projektu darbos, atklāj Velta Balode, tiekoties ar kolēģiem.
