Gailīšu pagasta iedzīvotāja Igora Zāles ilggadību lauksaimniecībā, manuprāt, var uzskatīt par unikālu.
Gailīšu pagasta iedzīvotāja Igora Zāles ilggadību lauksaimniecībā, manuprāt, var uzskatīt par unikālu. Šī gada 1. oktobrī apritēja pusgadsimts, kopš datēts pirmais ieraksts viņa darba grāmatiņā. Viss mūžs aizritējis Brunavišķos, mainījušās tikai darbavietas saistībā ar lauku saimniecību izveidošanos, dalīšanos, apvienošanos.
Pašlaik viņš ir SIA “Uzvaralauks” iecirkņa vadītājs, kura svarīgs pienākums – darbs ar īpašniekiem vai viņu pilnvarotām personām, kas zemi iznomā sabiedrībai.
Pazīstu Igoru jau vairāk par desmit gadiem, satiekoties allaž pārsteidz viņam raksturīgā līdzsvarotība. Jā, reizumis viņš ir pukojies par vēlu pavasari. Šajā vasarā gremzās, ka lielās lietavas sabojājušas gada rezultātu graudaudzētājiem. Sarunās vienmēr esmu sajutusi Igora uzmanību un pietāti. Šoreiz kavējāmies laikā un arī šodienā.
Kāds atmiņā palicis tas tālais oktobris pirms piecdesmit gadiem?
– Toreizējā Īslīces sovhozā vēl pilni lauki bija ar labību. Tagadējā paaudzē tas noteikti raisa izbrīnu, jo jaunie diezin vai iedomājas, kā tolaik strādāja. Daudz ko vajadzēja izdarīt ar zirgiem un rokām, sovhozā bija tikai viens kombains. Laukos laida zirgvilkmes spārnu pļaujmašīnas, kūlīšu sējējus. Ne katram arī tie bija. Mans transports, starp citu, deviņus gadus ir bijis zirgs. Pamazām kāda mašīna parādījās. Ražas arī bija niecīgas, nemeliorētos laukus sēja pat vēl jūnijā. Minerālmēslu tikpat kā nebija.
Manā pirmajā darbavietā visa sazināšanās un dokumentācija bija krievu valodā. Biju dzirdējis, ka sievas pa kluso sarunājas, ka tikai latvieti neieliktu par brigadieri. Vasarās jau tiku strādājis, un mani oficiāli aicināja darbā. Pieņēma par lauku un traktoru brigādes vadītāju. Visus darba uzdevumus tolaik rakstīju krievu valodā, ar grāmatvedību bija tāpat. Pēc Otrā pasaules kara Bauskas rajonā izveidotajos sovhozos strādāja krievu tautības cilvēki.
Vēlāk mana darbavieta bija Pāces sovhozs, kur par direktoru iecēla latvieti. Tad visu vajadzēja rakstīt latviešu valodā.
Darba gaitās droši vien ir bijušas tādas epizodes, kas palikušas atmiņā ar neparastību.
– Kādreiz Krievgaļos bija “Uzvaras” ceturtais iecirknis ar kantorīti, ar speciālistiem. Priekšnieks, palīgs, dispečers un vēl citi darbinieki. Ar laiku visi pārcēlās uz centru. Tad kāds puika izteicās: “Kolhoza vairāk nav, vienīgais Igors ir palicis.”
No seniem laikiem visi pieraduši meklēt pie manis palīdzību. Pat tādās reizēs, kad kādam sēta nogāzusies, nāk man teikt.
Vai kādreiz esat domājis par lauksaimniecības tik straujo attīstību? Tas viss taču paša acīm skatīts.
– Runājoties ar gudriem cilvēkiem, esmu secinājis, ka attīstību nosaka arī kari. Pagājušajā gadsimtā to bijis pietiekami. Viss taču kaut kā saistās. Viena veida tehniskais progress virza arī vēl kādu nozari. Kārtīgu lauku cilvēku centība arī ir nozīmīga, vajag taču, kas jauno pieņem. Man laimējies ilgus gadus būt līdzās drosmīgiem lauksaimniekiem.
Dzīvojot ilgu mūžu un strādājot, krājas nogurums, un šajā laikmetā ir aizvien grūtāk būt stipram. Vai reizēm nejūtaties lieks?
– Ziniet, man nav lielu draugu, bet es nevaru teikt, ka pret sevi būtu jutis ļaunumu. Satieku labi gandrīz ar visiem. Darba attiecībās man pret visiem vienāda nostāja, ar lielākiem blazdariem kādreiz arī tā bija.
Kārtojot zemes lietas, sastopos ar daudz un dažādiem cilvēkiem. Mums ir 280 personas, kas iznomā zemi. Esmu ieklausījies tik daudzos stāstos, īpaši vecākā gadagājuma ļaudis vēlas parunāties. Nevar tā uz minūtēm ieskriet. Jāparunā. Dažiem interesē, kas notiek un kā izskatās viņu senču zemē. Dažiem naudiņa jāaizved, jo pašiem grūti ir līdz pastam aizdoties. Cenšos saprast mūsu nomniekus un palīdzēt viņiem. Braukājot esmu skatījis briesmīgus kontrastus. Tāda nabadzība, par kuru kļūst ļoti, ļoti skumji. Taču mazturīgais pieņem to nomas naudu, kāda tā ir, tieši turīgie nereti čīkst par grūtu dzīvi…
Vai pietiek vaļas iesaistīties sabiedriskās aktivitātēs?
– Man patīk visur piedalīties. Vairākas reizes esmu ievēlēts par pagasta padomes deputātu. Darbojos arī Zemnieku savienībā. Bijusi izdevība ar valsts augstām amatpersonām sastapties neformālās tikšanās reizēs. Tad uz dzīvi var paskatīties arī no citas puses.
Labās un arī sliktās īpašības pārmantojam. Kas jums palīdz būt tik līdzsvarotam?
– Tēvs, kurš pirms Otrā pasaules kara Bauskā strādāja par fotogrāfu, bija tāds mierīgs vīrs. Domāju, ka viņa gēni ir manī. Izdodas “pārāk neņemt galvā”. Lauki arī nomierina. Priecājos par zemi un noskaņām, ko tā raisa. Man rūp, lai lauki ir sakopti. Šajā rudenī visā ziemāju platībā, aptuveni divos tūkstošos hektāru, kā nevienu iepriekšējo gadu ir nolasīti akmeņi. Arī tālajos laukos Vallē un Vecsaulē. Zināms, laika apstākļi šoruden bija labi.
Man patīk sakopti lauki un vide. Braukājot pa citiem pagastiem, nelieloties varu teikt, ka mūsējais ir kārtīgs. Arī tur, kur zemi nomājam, laukus appļaujam, lai būtu skaisti.
Pieminējāt tēvu un vēl citus senčus, cik kupla ir jūsu ģimene?
– Ar sievu Zitu esam izaudzinājuši dēlu un meitu. Aivars kopj zemi Gailīšu pagastā, Daiga dzīvo Misā. Septiņi jauki mazbērni man arī dod gandarījumu. Interesanti, ka divi mācās divpadsmitajā klasē, divi septītajā un trīs trešajā klasē.
***
Viedokļi
– Zemes iznomātājs Laimonis: “Viens kārtīgs cilvēks. Gādīgs. Piezvana mums, kad jābrauc pēc zemes naudas.”
– Krustmeita Aija: “Eņģelis. Labāku cilvēku es neesmu sastapusi. Viņam tikai trūkst spārnu. Brunavišķos Igoram pateicīgi ir visi iedzīvotāji. Darbodamies zemes lietās, viņš labi orientējas juridiskos jautājumos.”
– Mazmeita Zanda: “Viņš ir sabiedrisks, rūpējas arī par apkārtējiem cilvēkiem, ne tikai saviem tuviniekiem. Krāsaina un daudzpusīga personība. Būtu vērts viņam līdzināties.
