Nav laika, nav laika! Varbūt rīt, parīt, nākamnedēļ… Tā saku aizvien biežāk un biežāk. Un skrienu, daru, ja vajadzīgs, arī kādu ķeru vai mūku.
Nav laika, nav laika! Varbūt rīt, parīt, nākamnedēļ… Tā saku aizvien biežāk un biežāk. Un skrienu, daru, ja vajadzīgs, arī kādu ķeru vai mūku. Tā paiet dienas gandrīz bez apstāšanās.
Notikumi mijas cits aiz cita. Te mājās, te darbā, te izrāvos uz mirkli pie draugiem. Skatos uz sevi un līdzskrējējiem, šķiet, esam kā vāveres ritenī. Galvenais, ka uzņemts temps. Svarīgākais, no tā neizkrist. Turklāt, protams, ir taču kredīts, saistības, pienākumi. Nevar atļauties doties brīvsolī, jo uz likmes likts pārāk daudz. Topu nervoza. Dzirdēju, redzēju, izjutu, ka arī citi tādi kļūst.
Sanāk tāda kā dzīve dzīvei. O, cik labi būs tad, kad būs tas un tas, un tas! Nebūtībā pazūd mans laiks. Vai arī tavējais? Dienas beidzas, un tā īsti nekas nepaliek. “Nav laika” iespaidā solītā rītdiena, parītdiena vai nākamnedēļa nereti tā arī neatnāk. Vai pēc laika neaptveršu, ka zaudētais vai nokavētais neatsver krātos, sapelnītos vai kā citādi gūtos mūsdienu labumus? Jau nācies saprast, ka sasniegtais nav gluži tas, ko gribēju.
Vai neesmu pārstājusi ieklausīties sevī? Vai savu intuīciju neesmu ieslēgusi vistumšākajā zemapziņas kambarī? Vai tu neesi aiztaisījis durvis uz sevi, uz to, kas patiesībā esi vai kāds/-a visvairāk gribētu būt? Vai mana un tava ikdiena nav vien dzīves imitācija? Vai mēs nedzīvojam vairāk kaut kā, nevis sevis pašu dēļ?
Atskatoties secinu, ka visspilgtāk atmiņā palikuši mirkļi. Pārsteiguma, prieka, labsajūtas, bet sliktais ir nekonkrētības miglā. Vien kā drūms dzīves melnās joslas periods.
Kāda sieviete gribēja aiziet uz lekciju par pēcnāves dzīvi. Viņai tas ir svarīgi. Sieviete domāja, ka klausītāju skaits būs saskaitāms uz vienas rokas pirkstiem. Cik pārsteigta viņa jutās, kad izrādījās – gribētājiem zālē vietu nepietiek. Sieviete uz šo lekciju tā arī nepalika, jo viņai tur likās pārāk publiski tādām domām. Tikai neilgu brīdi esot pie stāvgrūdām pārpildītās zāles, viņa aptvērusi vairākas lietas. “Patiesībā cilvēki ir izslāpuši pēc atelpas, izpratnes un kolektīvas saskaņas. Ļaudīm vajag mierinājumu, jo nav, uz ko paļauties, nav, uz ko balstīties. Mēs nenovērtējam to, kas mums ir blakus,” sacīja sieviete. Viņai liekas, ka tajā nevienu nevar vainot.
Tomēr nav jau tik slikti, kā varbūt dažkārt liekas. Daudzi no mums modernās dzīves prasības jau “pārslimojuši” un atgriežas pie sevis un dvēseles, pie dabas. Es apzinos, cik vērtīgs ir laiks, kad kopā ar mīļajiem nesteidzoties varu dzert piparmētru tēju.
