Kad krāsojas lapas, zemē krīt brūnas zīles un kastaņi, daudzviet Latvijā tiek svinēti Ražas svētki.
Kad krāsojas lapas, zemē krīt brūnas zīles un kastaņi, daudzviet Latvijā tiek svinēti Ražas svētki. Šogad daba mūs lutina gan ar krāsaino, sauso rudeni, gan ar bagātīgo augļu un dārzeņu ražu. Tirgus laukumos krāšņi iesoļo gadatirgi ar amatnieku darinājumiem un dārzos, laukos izaudzēto. Tirgus laukumos priecājas lieli un mazi. Parasti šādus svētkus kuplina arī mūziķu un aktieru piedalīšanās.
Līdz ar ražas pilnību skaļos un krāšņos tirgus laukumos daudzās baznīcās notiek Ražas svētku dievkalpojumi. Tieši šāds dievkalpojums Bauskas pils zālē notika harismātiski Episkopālās baznīcas jeb episkopālo anglikāņu dievkalpojums. Pirms tā interesentus priecēja Haralda Sīmaņa koncerts. Mūziķa spēcīgo balss tembru varēja dzirdēt atbalsojamies pils mūros. Tika dziedātas gan garīga satura, gan paša H. Sīmaņa autorkompozīcijas. Vairāku dziesmu tekstu autors ir Arvīds Ulme.
Šis koncerts bija kā ievads dievkalpojumam, kuru vadīja priesteris I. Danielsons. Sprediķī priesteris lika aizdomāties par šī rudens ražu. Arī par tādu ražu jeb algu, kāda mums katram paliek dvēselē, – par sirdsapziņu. Klātesošajiem piedāvāja aizdomāties par tādām lietām kā svētums un svētulība mums apkārt. Katrai tautai raksturīgi savi svētie vārdi. Latviešiem šādi vārdi ir māte, maize, dziesma…
Kā tradicionālā svētku dievkalpojumā, bija arī dievgalds ar vīnu un maizi. Savā ziņā varbūt iekšēji ne mazāk nozīmīgi bija vienkāršās lauku rupjmaizes riecieni, kas arī tika svētīti un izdalīti klātesošajiem. Kā teica mācītājs, būtībā runa ir par katra atbildību vispirms jau savas sirds priekšā. Sprediķis beidzās ar priestera novēlējumu: “Ir svarīgi mācēt ieraudzīt katram pašam sevi no iekšējā baznīcas torņa – no savas dvēseles.”
A. MINKEVIČA, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas 2. kursa studente
