Sākumskolas audzēknis un jauniete, kurai līdz pilngadībai daži mēneši, no mājām Bauskā aizgāja septembrī.
Sākumskolas audzēknis un jauniete, kurai līdz pilngadībai daži mēneši, no mājām Bauskā aizgāja septembrī. Tika izsludināta meklēšana, un zināms, ka abi bērni ir atradušies.
No 1998. gada joprojām tiek meklēti astoņi Bauskas rajona iedzīvotāji. Šogad no dzīvesvietām aizgājuši 19 nepilngadīgie un visi atrasti, informē rajona Policijas pārvaldes Kriminālpolicijas darbinieks Māris Lazda.
Cik tālu?
Cilvēks nav adatiņa vai poga, ko var pazaudēt nemanot. Lai nolemtu aiziet no mājām, ir dažādi iemesli. Kad pazūd bērni, tiek skaidroti apstākļi ģimenē.
Lai cik labi vecāki mēs būtu, lai cik droši, zinoši un pārliecināti, pilnīgi bez konfliktiem neiztiek pat vislabvēlīgākajās ģimenēs, saka sociālā darba speciāliste Iveta Kubliņa. Viņa uzsver: “Jautājums tikai – cik tālu tas aiziet? Liela loma ir mūsu temperamentam, spītībai un piekāpšanās robežai, patmīlībai, empātijai, izpratnei un negribēšanai ieklausīties.”
“Iešu prom!” klusi un noteikti vai skaļi, caur asarām izkliegtu šo frāzi ir nācies dzirdēt un noteikti vēl nāksies dzirdēt daudziem tīņu vecākiem. Protams, ne visi tiešām aiziet un pazūd. Taču grūti sniegt gatavu atbildi, kā rīkoties brīdī, kad apņemšanās izskanējusi.
Uzņemties atbildību
Iemeslu, kāpēc bērns mūk no mājām, var būt daudz, un tā ir katras ģimenes privāta lieta un personīga atbildība. Tomēr ir zināms, ka ļoti reti gribas pamest vietu, kur ir silti, labi, ērti, kur mūs mīl un esam kādam nozīmīgi, spriež psiholoģe Andra Katkeviča. Tur, kur ir jauki, gribam atgriezties. Tajā pašā laikā labi vecāki nav tie, kuri izdabā visām bērnu vēlmēm. Līdzsvarotā daudzumā vajadzīga gan mīlestība, gan pienākumi un kontrole. Retāk, bet mēdz būt, ka klaiņošana kā asociāla uzvedība ir psihisku traucējumu simptoms, un tad ir nepieciešama psihiatra konsultācija.
Ja bērns jau ir vecumā, kad viņš spēj un ir pārliecināts, ka pats var atbildēt par savu dzīvi, un vecāku domas viņu neinteresē, tad varbūt ir vērts atļaut izbaudīt pieaugušo dzīves jaukumus. Taču jāmēģina mierīgi un nosvērti izskaidrot, ka reizē ar brīvību parādīsies pienākumi un atbildība par savas rīcības sekām.
“Nevar aiziet no mājām, nerēķināties ar vecākiem un gaidīt, ka ģimene turpinās tevi uzturēt. Tad par visu jārūpējas pašam un šī noruna jāievēro arī vecākiem, kuri parasti ir lāga dvēseles un ļoti pārdzīvo šādus satricinājumus ģimenē,” tā spriež sociālā darba speciāliste Iveta Kubliņa.
Norādīt robežas
Nereti tīņi gluži vienkārši šantažē vecākus – ja nepirksi to vai šito, ierobežosi, kur varu iet un kad man nākt mājās, – iešu prom, nemācīšos skolā un tā joprojām.
Ja mīlošie vecāki piedzīvo šādu situāciju, ir jāmeklē speciālista padoms un jāmācās novilkt robežas, kurām jau sen vajadzēja būt skaidrām. “Manuprāt, tas liecina, ka mājās nav kārtības, jo tieši disciplīnas trūkums rada vairumu problēmu jaunajai paaudzei. Disciplīna nav sods vai kontrole, bet gan prasmju mācīšana un bērna attīstības veicināšana.
Paklausība ir sadarbība. Jādisciplinē bērni nevis tāpēc, lai varētu neveltīt viņiem daudz laika, bet tādēļ, lai viņiem būtu šīs robežas, ko var un ko nevar atļauties. Jāzina, kas būs, ja tās tiks pārkāptas. Šo robežu ievērošana rada drošību, ja vien tā nav tuvu varmācībai un noteikumi neiegrožo personas eksistences tiesības un iespējas attīstīties,” spriež I. Kubliņa.
“Ir nācies dzirdēt 10 –12 gadu vecu bērnu vecākus sakām, ka pusaudzis visu dienu sēž pie datora. Pieaugušie ir atbildīgi par to, lai bērnam būtu skaidrs, ko darīt un kā uzvesties. Ja mājās mamma noniecina tēti un otrādi, ja viens atļauj, ko otrs liedz, ja arī vecmāmiņa uzstāda savus noteikumus un visi kopā nopeļ dumjo skolu un vecmodīgos skolotājus, tad man liekas, ka arī pieaugušajiem nekas nav skaidrs.”
Meklē mīlestību
“Šādu ģimeņu atvases atbalstu un skaidrību dzīvē meklē pie draugiem, kuri kļūst par lielākajām autoritātēm. Šādās grupās ir skaidri likumi – uzvar stiprākais un nekaunīgākais. Draugi dažkārt sniedz to, kā pietrūkst ģimenē, – uzmanību, uzklausīšanu, pieņemšanu, respektēšanu, izvēles brīvību. Mēs nepiedzimstam par labiem vecākiem, mēs tādi kļūstam, augot kopā ar bērnu. Kopā,” uzsver Iveta Kubliņa.
Psiholoģe Inga Grīnberga uzskata, ka pusaudžu aiziešana no vecāku aprūpes un kontroles zonas ir likumsakarīga, lai apliecinātu savu neatkarību. Citu iemeslu dēļ no mājām aizbēg mazi bērni. Iespējams, viņi meklē cilvēku, kurš patiesi rūpētos par viņiem, turklāt mazāk materiāli, vairāk emocionāli.
***
Fakti
Ik gadu Latvijā pazūd apmēram 300 cilvēku.
No 2005. gada 1. janvāra līdz 31. augustam kā bezvēsts pazuduši reģistrēti 238, kopumā valstī meklēšanā atrodas 752 cilvēki.
Šogad atrasti 208 bezvēsts pazudušie. Trīs no viņiem ir izbraukuši ārpus Latvijas, 73 atrasti miruši bez vardarbīgas nāves pazīmēm, trīs kļuvuši par noziegumu upuriem.
2005. gada astoņos mēnešos bija pazuduši 70 nepilngadīgie, no kuriem atrasti 68.
Sveiki un veseli pazudušie nepilngadīgie tiek atrasti 70,8 procentos gadījumu. Pazudušie bērni, kas ir jaunāki par 12 gadiem, ir īpaša riska grupa, tāpēc viņu meklēšana jāsāk nekavējoties un tai jābūt intensīvai.
Valsts policijas dati no laikraksta “Latvijas Avīze” 10. oktobrī.
